Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Sportā uz mūžu. Laura Lizbovska stāsts

Jau 25 gadus esmu regulāri interesējies par sportu Latvijā un pasaulē, un šī aizraušanās kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Joprojām nav miera, ja neesmu ieskatījies rezultātos, turnīra tabulās, sporta ziņu virsrakstos vai klātienē apmeklējis kādas Latvijas izlases spēli.

Likteņa ironija, bet darbs pie sporta ziņām televīzijā man sākās tikpat negaidīti kā beidzās. Deviņdesmitajos studēju vides zinības, ekoloģiju un pāris gadus arī sporta pedagoģiju, bet brīvajā laikā piestrādāju operā par skatuves strādnieku. Tomēr 1996. gada pavasarī kā cīruļputenis nāca piedāvājums pamēģināt veidot sporta ziņas leģendārajā Latvijas pirmajā rīta televīzijas kanālā Picca TV, ko tam laikam revolucionāri bija izveidojis Andrejs Ēķis ar ne mazāk entuziastisku komandu. Neilgi pirms darba gaitu sākuma Picca TV viesojos un uzvarēju Viestura Dūles vadītajā prāta spēlē Lampu drudzis, pat nenojaušot, ka dažus mēnešus vēlāk kļūšu par vienu no šīs televīzijas entuziastu komandas dalībniekiem, turklāt vēl sporta nodaļā. Tā tas sākās – reizumis ar nakšņošanu nelielajās televīzijas telpās – laikā, kad mobilais telefons bija ekskluzīva luksusprece, bet internets vēl kūņojās ievīstīts bērna autiņos un plašākai publikai nebija ne zināms, ne pieejams.

Picca TV drīz pārtapa LNT kanālā, kur radās Latvijā pirmais basketbola tēmai veltītais raidījums Basketbola apskats, regulārs motokrosa raidījums, tiešraidē tika translētas F1 sacensības. Bija vēl pāris interesantu projektu, tomēr par sportu mīlošu kanālu LNT nekļuva, jo komerctelevīzijā visu nosaka reitingi un vairākumam sporta translāciju tie nebija pietiekami augsti, lai pelnītu vai vismaz paliktu pa nullēm. 

Minimizējot izmaksas, pat nedaudzajos komandējumos bieži braucu viens. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo hokeja čempionātu 1999. gadā Norvēģijā, kad vienatnē stiepu lielu somu, kameru, statīvu un vēl smagu digitālo kasešu montāžas koferi, par kuru vēlāk preses centrā brīnījās pat ārzemju kolēģi. Tas bija moderns verķis. Tā kā nebijām oficiālie translāciju tiesību turētāji, intervijas drīkstēju filmēt tikai treniņos vai ārpus halles – Artūru Irbi intervēju preses centrā un jau pēc brīža turpat blakus savā digitālajā koferī montēju. Pavisam nejauši toreiz iefilmēju arī nelielu hokeja fana Gunta Ulmaņa interviju – prezidents hokeja kreklā svītas pavadībā devās uz Oslo arēnu pie citiem Latvijas līdzjutējiem. Tiesa gan, ar samontētā materiāla nogādāšanu līdz LNT ziņām gāja daudz sarežģītāk, jo kasetes vajadzēja vest uz vienu no Norvēģijas TV kanāliem, kur to ar satelīta palīdzību nosūtīja līdz Rīgai.

Komandējumus mūsu komerctelevīzijā praktiski neatbalstīja, ja nebija iespējas tajos doties ar sporta organizāciju vai tūrisma firmu atbalstu, kas sava veida barterī daļēji nosegtu izdevumus. Tā savulaik nokļuvu uz futbola izlases spēlēm Varšavā, Stokholmā, Stambulā, Sanktgallenē un Belfāstā. Kā šodien atceros Latvijai tik svarīgo, bet kuriozo uzvaras golu priekšpēdējā minūtē 2002. gada novembrī viesos pret Sanmarīno. Toreiz mačs notika biezā miglā, un es spēli filmēju netālu no Sanmarīno vārtiem. Prieks bija tāds, it kā mēs uzvarētu Itāliju, nevis vienu no mazākajām valstiņām pasaulē. Nebūtu šo izcīnīto trīs punktu, diez vai Latvija aizbrauktu uz Eiropas čempionātu. Uz 2004. gada finālturnīru Portugālē pilnvērtīgu TV akreditāciju neieguvu, tāpēc devos kopā ar līdzjutējiem, bet pa tālruni sazinājos ar Radio SWH. Kuriozākā reportāža tiešajā ēterā bija no autobusa – apkārt troksnis, fani malko alu, skaļi pļāpā, kāds uzdzied, vienīgā kaut cik klusākā vieta ir tualetes kabīne. Tā nu man tiešais ēters sanāca ar reportāžu no autobusa ķemertiņa, bet līdzjutēju ļembastu klausītāji esot varējuši fonā dzirdēt tik un tā.

Reiz darba un futbola dēļ pat aizmirsu savu četrgadīgo puiku lidostā. 2007. gada vasarā Rīgā ieradās zvaigžņotā Spānijas izlase ar Injestu, Pujolu, Ramosu un citām pasaules klases slavenībām. Dēlu nosēdināju lidostas sagaidīšanas telpā un piekodināju, lai gaida mani un nekur neiet, bet pats ar kameru un mikrofonu devos medīt Spānijas futbolistus, kuri bija aizkavējušies un uz intervijām nebija naski. Nevienai uzrunāšanai no preses neatsaucās Madrides Real vārtsargs Ikers Kasiljass, kurš angliski runā nelabprāt. Spītīgi gāju līdzi apsardzes un futbola fanu ielenktajam spāņu izlases kapteinim, līdz viņš uz maniem spāņu valodā uzdotajiem jautājumiem pāris vārdos tomēr atbildēja. Sapriecājos tā, ka tikai pēc brīža attapos, ka lidostā mani jau krietni vairāk nekā pusstundu gaida puika. Gods kam gods, viņš kā zaldāts sēdēja turpat un nopelnīja lielo saldējumu. 

Īpašs un skumjš ir stāsts par braucienu uz F1 ātrumlaivu pasaules čempionāta posmu Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Tas notika aptuveni mēnesi pēc teroristu uzbrukuma Dvīņu torņiem Ņujorkā, tieši laikā, kad NATO spēki sāka iebrukumu Afganistānā, un no viesnīcas loga Šārdžā reiz bija dzirdamas arī raķešu kanonādes Persijas līcī. 40 grādu karstumā Latviju Vivid Racing Team komandas sastāvā pārstāvēja pieredzējušais Krievijas pilots Viktors Kuničs, kurš pēdējos posmos startēja ļoti pārliecinoši un tobrīd cīnījās par ceturtās pozīcijas nosargāšanu sezonas kopvērtējumā. Pēc sacensībām vienmēr laipnais un atsaucīgais Viktors un komanda aicināja mani līdzi arī uz sezonas pēdējo posmu citā AAE pilsētā Abū Dabī, bet nācās atteikt, jo nebija, kas mani tik ilgā prombūtnē aizvietotu televīzijā. Sacensībās pēc nedēļas Viktors jau pirmajā līkumā cieta šaušalīgā vairāku laivu sadursmē, nonāca komā un 10 dienu vēlāk atstāja šo pasauli. Nevarēju tam noticēt. Šomēnes paies 20 gadu kopš šīs traģēdijas.

Filmējot dažādus sporta pasākumus, neiztikt arī bez visdažādākajem kurioziem – intervējot basketbola treniņā, pa kameru trāpīja bumba, kas sašķaidīja lampu, pēc hokeja mača, iedams atmuguriski, esmu sāpīgi nožāvies uz svaigi notīrītas ledus joslas. Tomēr viens no trakākajiem gadījumiem sanāca, filmējot rogaininga orientēšanās sacensības, – skriedams lejā pa stāvo Tērvetes pilskalnu, aizķēros aiz zālē neredzama celma un tenteru tenteriem nokūleņoju metrus desmit, kamēr mana mazā Sony kamera aizripoja lejā līdz pat kalna pakājei. Kamerai bija nepieciešams remonts, bet pats laimīgi noskrēju distanci līdz galam, filmējot ar mobilo telefonu. Sporta ziņas turpināja rullēt gan vakaros, gan rīta raidījumā 900 sekundes. Pāriet no klasiskās ziņu moderēšanas vakaros uz brīvu pasniegšanas veidu rītos nemaz nebija viegli, bet man palīdzēja tas, ka laikā, kad ar Latvijā pilnīgi jaunu rīta programmas konceptu parādījās 900 sekundes, sāku vadīt arī dažādus tautas sporta pasākumus. Runāt bez papīra bija labs treniņš.

Katrā darbā pēc daudziem aizvadītiem gadiem iestājas sava rutīna, un es to kliedēju, filmējot sižetus ar nelielu, no malas šķietami nenopietnu, bet ļoti advancētu kameru, kas ir kā radīta dinamiskām darbībām. Ar dažādām kompaktām kamerām esmu skrējis un filmējis skriešanas un riteņbraukšanas maratonus, orientēšanās mačus meža biezokņos, distanču slēpošanu 60 kilometru stundā ātros nobraucienos un ko tik vēl ne. Reiz Smiltenē, peldot ar GoPro kameru, iemūžināju Latvijas triatlona čempionāta mačus gan virs, gan arī zem ūdens, tālāk līderiem dzenoties pakaļ arī ar divriteni. Tomēr bijuši arī izaicinājumi filmēt statiskas lietas, kā, piemēram, šahu pasaules čempionātā Trumsē Norvēģijā. Katrā ziņā tas viss sporta ziņas padarīja krāsainākas, bet man ļāva iziet no studijā sēdēšanas rāmjiem un daudzus sporta veidus iepazīt no virtuves puses. Televīzijā bijis ļoti daudz saspringtu vakaru, sevišķi, kad dažādas sacensības notiek vienlaikus un tieši pirms sporta ziņu izlaiduma, bet tajā pašā laikā vēl jāpaspēj samontēt kādu aktuālu sižetu un jāizdara visas pārējās lietas, lai ēterā nesanāktu brāķis. Kad dažādu apstākļu sakritības dēļ bija jāpaveic vairāki darbi paralēli, nācās arī pamatīgi riskēt, un tad ļoti svarīga ir koncentrēšanās tikai uz būtisko. Reiz vajadzēja apvienot darbu pie sporta ziņām un Rīgas Dinamo spēles tiešās translācijas – pēc pirmās trešdaļas intervijas arēnā gāzes pedālis grīdā uz Elijas ielu, kur jau pēc 20 minūtēm jābūt LNT studijā ar sporta ziņām, tad atkal pedālis grīdā, lai paspētu atpakaļ uz hokeja mača otrā pārtraukuma interviju tiešraidē. Ja pa ceļam notiktu kaut neliela aizķeršanās, varēju izgāzt abus pasākumus.

Avantūras šī vārda labajā nozīmē bijušas arī citos medijos. Reiz radio Star FM vēlējās ar mani sazināties, lai rīta raidījuma tiešraidē pastāstu par notikumiem Rīgas maratonā. Es, protams, piekritu, bet pēc svelmē noskrietiem 20 kilometriem parunāt tiešajā ēterā nemaz nebija tika viegli. Reportāžā varēja dzirdēt nelielu aizelšanos pēc katra teikuma, bet kopumā tā izdevās lieliska. Tikai reportāžas gaitā radio cilvēki saprata, ka nestāvu ar telefonu trases malā, bet pats skrienu maratonā distancē.

Vairākkārt nācies saskarties ar straujiem 180 grādu pagriezieniem profesionālajā jomā. Olimpiskās spēles gadu gadiem bijusi sabiedriskās televīzijas preference, bet, kad nonācām MTG grupas paspārnē, arī mums radās iespēja normāli akreditēties. Kompānijas uzdevumā pieteicos Soču olimpiskajām spēlēm, visu saplānoju, biju pat akreditēto mediju pasākumā, bet tad pēkšņi vadības plāni mainījās un uz ziemas spēlēm aizbrauca kolēģi no raidījuma Bez tabu, lai aptvertu plašāku veidoto sižetu spektru. Krupīti noriju, jo, kā teicis Kurts Vonnegūts, tā gadās. Sāncensība, izvirzīto mērķu sasniegšana notiek ne tikai sportā, bet arī biznesā, tostarp masu mediju pasaulē. Cīņa par labākiem reitingiem, attīstības stratēģiju veidošana, lai iegūtu lielāku auditoriju, cīņa par pasākumu translācijas tiesībām utt. Komerciālajos medijos tas viss iet roku rokā ar potenciālo reklāmdevēju piesaisti. Pēdējos pāris gados jau bijām atraduši no pasākumu apmeklēšanas klātienē. Sporta pārraidēm TV auditorija noteikti nedaudz pieauga, bet acīmredzot ne tik ļoti, lai varētu atļauties izveidot studijas ar ekspertu diskusijām, piemēram, Latvijas futbola izlases spēļu vakaros. 

25 pavadītie gadi televīzijā bijuši ļoti raibi un interesanti, bet visam kādreiz pienāk gals. Pirms nepilniem diviem gadiem beidzās LNT stāsts, bet pēc 20 mēnešu ilga darba TV3 ziņu dienesta komandā manas gaitas noslēdzās arī šajā medijā. Tas notika negaidīti, līdzīgi kā bieži vien sportistiem profesionālajās līgās, kad pēc rīta treniņa paziņo par atbrīvošanu vai aizmainīšanu uz citu komandu. Ne mazāk pārsteigts biju par tam sekojošo spietošanu virtuālajā vidē. Runā, ka valstī populārākajā interneta ziņu vietnē raksta par mani savāktais klikšķu daudzums bijis pat lielāks nekā Maira Brieža titulcīņai – divas dienas Lizbovskis konkurēja ar ziņām par kovidu. Ažiotāžai un dažādām baumām par manis nomainīšanas iemesliem pat sekoja vairāki telefona zvani no politisko partiju birojiem, kam arī būs nepieciešami sava veida klikšķi, gatavojoties nākamā gada vēlēšanām. Atjokoju, ka sporta ministra kandidāts jau ir zināms un politika noteikti nav manu prioritāšu sarakstā.

Kovida laikā uzkrājies labs rūdījums, kas man palīdz par daudzām lietām neuztraukties. Pandēmijas sākumā 2020. gada pavasarī arī sporta ziņas novārga, jo vienkārši mūsu lauciņā vairs nekas nopietns nenotika – varējām ziņot tikai par kārtējo sacensību atcelšanu un ētera minūtes aizlāpīt ar sportistu komentāriem zūmā vai skaipā par to, ka nekas nenotiek. Jau LNT izdzišanas periodā pāris mēnešu pirms globālās pandēmijas sākuma sāku meklēt alternatīvus variantus savai profesijai un kovidēras laikā apguvu arī citas darba iemaņas. 2020. gadā pastrādāju gan mārketingā, gan sabiedrisko attiecību jomā, vairākus mēnešus būdams preses sekretārs, un pat stādīju kokus Vidzemes mežos, līdz beigās nonācu pie vīna un delikatešu loģistikas aroda. Ar televīziju un sportu nekas šajā dzīvē nebeidzas, tomēr nekur tālu no šīm lietām neaizmuksi. Pārfrazējot teicienu par laukiem un meiteni – tu vari aiziet no sporta, taču sports no tevis neaizies nekad. Lai gan vairs neesmu televīzijas sporta ziņās, joprojām esmu sportā un dzīvoju līdzi arī mūsu sportistu veiksmēm un neveiksmēm. Tomēr brīvos brīžus labprātāk pavadu, sportojot savam paša priekam un veselībai, ko novēlu ikvienam.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāņa Daliņa dzīves soļi

Viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem soļotājiem Latvijā un pasaulē Jānis Daliņš savas karjeras laikā uzstādījis septiņus pasaules un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus dažādās distancēs. 1932. g...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā