1999.gada 31.decembrī pirmais Krievijas prezidents B.Jeļcins atkāpās no amata un uzticēja valsts vadību savam pēctecim V.Putinam. M.Kasjanovs apgalvo, ka bijušais VDK virsnieks V.Putins rūpīgi uzmanījis B.Jeļcinu un ierobežojis viņa dzīvi. B.Jeļcins žēlojies, ka kāds noklausās viņa telefonsarunas un mudinājis M.Kasjanovu pēc katras sarunas mainīt telefonu.
B.Jeļcins bija ļoti sarūgtināts, ka 2006.gadā V.Putins piespieda viņu svinēt 75 gadu jubileju Kremlī, nevis brīvā gaisotnē. M.Kasjanovs atceras, ka B.Jeļcins viņam piezvanījis un teicis: «Mihail Mihailovič, jūs gribējāt pārcelt savu atvaļinājumu, lai ierastos uz manu dzimšanas dienu. Nevajag mainīt plānus. Atpūšaties. Putins nolēmis visu rīkot Kremlī. Jūs taču esat gudrs cilvēks, jūs visu saprotat…»
M.Kasjanovs raksta: «Manuprāt, toreiz viņš skaidri saprata, ka dzīvo kā gūsteknis zelta būrī. Šī fakta apzināšanās viņam neapšaubāmi bija traģēdija.» M.Kasjanovs spriež, ka B.Jeļcins bija neapmierināts ar sava pēcteča darbību un demokrātijas vājināšanu. «Viņš saprata, ka viss, kas likts uz demokrātiskas sabiedrības veidošanas altāra, tiek sagrauts, un to dara cilvēks, kura nākšanu pie varas viņš pats nodrošināja. Viņam bija ļoti smagi vilties cilvēkā,» secina M.Kasjanovs.