Simons intervijā izdevumam Defence Matters atzina, ka NATO galvenā uzmanība tiek pievērsta intermarium ziemeļu daļai, kamēr dienvidu daļa ir ļoti sadrumstalota.
Intermarium jēdzienu starp pasaules kariem popularizēja poļu valstsvīrs Juzefs Pilsudskis. Idejas pamatā bija doma par sava veida federāciju vai savienību starp Poliju un citām neatkarīgām valstīm ģeogrāfiskajā telpā starp Baltijas jūru un Melno jūru, ģeopolitiski atrodoties starp Vāciju un Krieviju.
Simons uzskata, ka pēc Aukstā kara viens no lielākajiem sasniegumiem bija intermarium atjaunošana, un tā saglabāšana joprojām ir nozīmīga varas līdzsvara uzturēšanai Austrumeiropā un ārpus tās.
"Iespējams, mēs bieži nepievēršam uzmanību faktam, ka Dienvidaustrumeiropa patiesībā ir rajons, kur Krievija pēdējos gados bijusi visaktīvākā," norādīja eksperts, piebilstot, ka Maskavas centieni stiprināt savu ģeopolitisko stāvokli Melnās jūras rajonā bija vērojami vēl pirms Krimas aneksijas.
2008.gada iebrukums Gruzijā, atbalsts Abhāzijas un Dienvidosetijas separātiskajiem reģioniem, militārās klātbūtnes paplašināšana Krimas pussalā, - tas viss "novedis pie Krievijas Melnās jūras flotes spēka pieauguma un ļāvis izveidoties Melnās jūras rajonā A2/AD burbulim (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu)", uzskata Simons.
"Turklāt Melnās jūras flotes atdzimšana apvienojumā ar Krievijas nesenajām militārajām aktivitātēm Sīrijā likusi vairākiem analītiķiem runāt par A2/AD ekosistēmu Vidusjūras austrumos," viņš piebilda, uzsverot, ka tas viss kopā noteikti rada problēmas NATO.
Lai pretdarbotos tam, NATO vajadzētu attīstīt jūras stratēģiju Melnajai jūrai un Vidusjūras austrumiem un, iespējams, stiprināt savas flotes otro grupu (Standing Military Group 2), uzskata Simons.
Tikpat svarīgi ir stiprināt Rumānijas un Bulgārijas gaisa un pretraķešu aizsardzības telpu un vairāk investēt militārajās attiecībās ar Ukrainu un Gruziju, viņš piebilda.