Iemesli šādam demaršam, kas nopietni šķoba apvienotās Eiropas pamatus, ir vairāki. Vispirms jau, pateicoties Margarētai Tečerei un Tonijam Blēram pēdējos 30-40 gados ir faktiski likvidēta Lielbritānijas rūpniecība, kamdēļ finanšu sektors palicis vienīgā valsts ekonomikas lokomotīve. Savukārt Eiropai galvenokārt Vācijas personā ir nopietnas pretenzijas pret finansistu privilēģijām, pamatoti uzskatot, ka tieši finanšu sektors ir galvenais patlabanējās krīzes vaininieks.
Londonas Sitija šobrīd ir vairāk nekā pievilcīga vieta kapitālam no visas pasaules – sākot ar Krieviju un beidzot ar Ķīnu. Pateicoties ārvalstu kapitālam zeļ arī britu nekustamā īpašuma tirgus un mazumtirdzniecība. Ja Sitijai tiks noteikti augstāki nodokļi un dažādi ierobežojumi, kā arī ja finansistu aktivitātes tiks pakļautas ierēdņu kontrolei, darījumu cilvēki Londonas vietā nešaubīgi izvēlēsies Ņujorku, Singapūru vai Honkongu, savukārt sekas šādas notikumu attīstības gadījumā ir neprognozējamas.
Nedrīkst aizmirst arī pašas Lielbritānijas problēmas – turpina pieaugt Londonas ārējais parāds (pēdējos trijos gados tas palielinājies no 50 līdz 80 procentiem no IKP), un šis process neapstāsies vismaz līdz 2015. gadam, neraugoties uz premjerministra Deivida Kemerona valdības pasludinātajiem taupības pasākumiem. Tāpat jāņem vērā tie simtiem miljardu sterliņu mārciņu, kas piešķirti kā palīdzība valsts banku sistēmai, pēdējos 30 gados lielākais bezdarbs, ievērojamais ārējās tirdzniecības deficīts un vairāk nekā pieticīgā ekonomiskā izaugsme.
Visi šie jautājumi tiek plaši apspriesti britu presē, tamdēļ vēlētāju vairākums (kas jau tāpat nekad nav izcēlies ar eiroptimismu) galēji negatīvi attiecas kā pret Londonas iesaisti ES finanšu lietās, sniedzot palīdzību parādu krīzē nonākušajām Dienvideiropas valstīm, tā pret „Briseles birokrātiem”. Bez tam ievērojama daļa pie varas esošo britu konservatīvo vienmēr ir stāvējuši frontes līnijas eiroskeptiķu pusē, savukārt atlikušie partijas pārstāvji piesardzīgi klusē, redzot vispārējo vēlētāju noskaņojumu. (Valdības mazākais partneris, liberāldemokrāti, vārdos gan atbalsta eirozonas glābšanu, taču praksē šajā virzienā neko nedara, nevēloties bojāt attiecības koalīcijā.)
Uz šāda fona to uzņēmēju un politiķu balsis, kuri aicina Londonu tomēr aktīvi piedalīties eirozonas glābšanā, jo eksports uz pēdējo nodrošina aptuveni trīs miljonus darba vietu, paliek tikpat kā nesadzirdētas, un briti attālinās no Eiropas aizvien vairāk. Atsevišķos preses izdevumos šis process jau tiek salīdzināts ar XIX gadsimta beigās premjera Bedžamina Dizraelija īstenoto tā dēvēto Spīdošo izolāciju (Splendid Isolation), kad Londona attiecās no līdzdalības Eiropas lietās, visu uzmanību veltot impērijas ietekmes palielināšanai citās pasaules daļās.
Tiesa gan, tolaik Lielbritānija bija „pasaules darbnīca” un pārvaldīja impēriju, kurā nekad nenorietēja saule, bet sterliņu mārciņa bija pasaules galvenā rezerves valūta, kuru vienmēr varēja samainīt pret impērijas zeltu. Savukārt šodien britu rūpniecība dod vairs tikai 11% no valsts IKP, Britu Sadraudzība ir neesošās impērijas neesoša atblāzma, bet neko daudz par eiro labākā stāvoklī neesošās mārciņas vietu ieņēmis tāpat vārguļojošais ASV dolārs. Slīcēju glābšanās, protams, ir galvenokārt pašu slīcēju darīšana, jautājums vienīgi, vai britiem pietiks spēka, lai izkultos vienatnē un saglabātu savu nosacīto neatkarību.
true