Armēnija un Azerbaidžāna martā vienojās par ilgi gaidīto miera līgumu, kas pieliktu punktu desmitgadēm ilgušajam konfliktam starp abām valstīm.
Taču Baku pieprasīja, lai Erevāna pirms līguma parakstīšanas izpildītu virkni prasību, tajā skaitā veiktu izmaiņas Armēnijas konstitūcijā.
Pašinjans otrdien piedāvāja vienlaikus ar miera līguma parakstīšanu parakstīt deklarāciju par tā dēvētās Minskas grupas likvidāciju, kas ir viena no svarīgākajām Baku prasībām.
Minskas grupa, kas tagad faktiski sen vairs nedarbojas, tika izveidota 1991.gadā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) paspārnē kā starpnieks Azerbaidžānas un Armēnijas konflikta risināšanai. Par Minskas grupas līdzpriekšsēdētājiem kļuva Francija, Krievija un ASV.
Pašinjans arī ierosināja izveidot kopīgu Armēnijas-Azerbaidžānas "mehānismu robežincidentu un pamiera pārkāpumu izmeklēšanai".
Viņš uzsvēra, ka starp abām valstīm "nav pamata karam" un ka "kara nebūs, bet būs miers".
Armēnija apgalvo, ka ir gatava parakstīt miera līgumu, taču Baku pieprasa, lai Erevāna vispirms izdara grozījumus konstitūcijā, svītrojot formulējumus, kas satur pretenzijas uz Kalnu Karabahu.
Pašinjans norādījis, ka tam nepieciešams 2027.gadā sarīkot referendumu, un aicinājis miera līgumu parakstīt agrāk.
Kalnu Karabaha, kas PSRS laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma pastāvēja kā "de facto" neatkarīga armēņu republika. Kaut arī kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekontrolēja Kalnu Karabahu, tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskatīja par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība atzina Kalnu Karabahu par Azerbaidžānas sastāvdaļu, un neviena valsts neatzina šī reģiona neatkarību.
2023.gada septembrī Azerbaidžāna zibenīgas militāras operācijas rezultātā atguva kontroli pār šo strīdus teritoriju, kā rezultātā faktiski visi 120 000 Kalnu Karabahas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Armēniju.