Arī paša odiozā pulkveža pašreizējā slēpšanās, liekot revolucionāriem izplatīt paziņojumu, ka tiek meklēts Kadāfi, apliecina to pašu. Tie ir brutāli noziegumi, kam nav nekā kopīga ar «normālu» kara vešanu, tos nevar attaisnot un nākotnē pakļaut noilgumam. To saprot arī Kadāfi un nevēlas pieņemt revolucionāru piedāvājumu brīvprātīgi nodot sevi taisnīgas tiesas rokās.
Ilggadējā Lībijas valdnieka turpmākais liktenis var kļūt zināms jau visai drīz, taču ne jau tas ir interesantākais šajā stāstā. Daudz vairāk uzmanības pievēršams šīs valsts nākotnei, un to apliecinās šoceturtdien paredzētajā Lībijas draugu konferencē Parīzē. Straujie beidzamās nedēļas notikumi un revolucionāru jaunā - vecā - Lībijas karoga atgriešanās galvaspilsētā Tripolē ļauj piekrist Polijas premjeram Donaldam Tuskam, kurš ierosinājis 1. septembrī paziņot par kara izbeigšanu Lībijā.
Pilnībā saprotams ir lībiešu revolucionāro spēku vadības lēmums, ka izdevīgu darījumu slēgšanā «pirmā roka» pienāksies tām valstīm, kuras sniegušas atbalstu daudzus upurus prasījušajā cīņā. Tas bija ārkārtīgi nepieciešams atbalsts, bez tā nebūtu iespējams līdzīgi cīnīties ar labi apbruņotajiem Kadāfi spēkiem. Un var tikai aptuveni iztēloties, kādi būtu upuri, ja Rietumi neizšķirtos par šādu palīdzību. Atliek nožēlot, ka Latvija nav starp tām valstīm, kuras atļāvās likt likmi uz Bengāzī revolucionāriem. Var droši teikt, pretī būtu iegūti savam mērogam atbilstoši kontrakti. Te nu bija īstā reize pacensties īstenot jauno ārējā resora politiku, kurā par svarīgu nosaukts atbalsts saimnieciskajai darbībai. Ārlietu ministrija aizbildinās ar līdzekļu trūkumu, un to var saprast, bet vienlaikus gan gribas aicināt uz radošāku darbošanos šādās situācijās, it īpaši tāpēc, ka Latvijai ir normāli nostāties to spēku pusē, kuri aizstāv cilvēktiesības.