Atzīšos, esmu visai pikts uz elektronisko mediju regulatoru – televīzijas kabeļoperators, kam esmu klients, nupat pirmspēdējo angļu valodā raidošo kanālu – BBC ziņas – aizvietojis ar multfilmām krievu valodā, jo pēc tā, lūk, lielāks klientu pieprasījums. Arī citiem pamatpaketēs dominē krievu valoda. Ko tad īsti regulē regulators, kāpēc nav definētas striktas prasības pēc kaut kāda valodu līdzsvara?
Valsts politikas šeit tiešām nav, visu nosaka tikai un vienīgi biznesa intereses. Līdz ar televīzijas digitalizāciju esam atvēruši savu tirgu dažāda veida spēlētājiem, būsim reāli, lai kā mēs gribētu būt rietumnieciskāki, redzam, ka pēc produktiem angļu valodā ir mazāks pieprasījums. Ja visu nosaka pieprasījums un piedāvājums, veidojas pretruna starp to, ko runā politiķi no kanceles par valsts drošību, viedokļu dažādību, informācijas avotu daudzveidību, eiropeiskajām vērtībām, un to, ko līdz šim lielā mērā darījis elektronisko mediju regulators.
Vai nedarījis.
Jā. Mēs, protams, varam definēt prioritāro kanālu sarakstu, kas būtu jāiekļauj pamatpiedāvājumos, lai nodrošinātu informatīvo līdzsvaru. Plašāk raugoties, tas ir jautājums par visu saturu, ko lietojam, – cik tas ir kvalitatīvs, daudzveidīgs un kādā veidā ietekmē mūsu prātu. Manuprāt, tādas nopietnas diskusijas Latvijā par to īsti nav bijis. Mums, protams, ir ļoti liela tā sabiedrības daļa, kura lieto krievu medijus, tas ir objektīvi, bet arī šai auditorijai gribas līdzsvaru – ne tikai tā saucamos federālos kanālus, bet arī alternatīvos. Problēma arī tajā, ka mums nav bijuši nopietni pētījumi šajā jomā – nupat tieši saskāros ar situāciju, kad NEPLP prezentēja pētījumu par sabiedriskajiem medijiem, par ziņu lietojamību Latvijas medijos, bija ļoti uzskatāmi, ka tas neparāda objektīvo ainu, kādā mēs dzīvojam, kurš ko patērē, kādas ir vajadzības, kādas ir ilgas jeb gaidas. Tad arī politiskie lēmumi tiek pieņemti pēc principa: no viena grāvja otrā. Vieni velk uz krieviem, otri – uz amerikāņiem. Pagaidiet, mums jāsaprot, kas mēs paši esam šajā valstī, jāsāk ar sevi, jāsaprot, cik esam intelektuāli, kādu sabiedrību gribam nākotnē, attiecīgi – kādus vajadzētu patērēt medijus. Pašlaik ir tāds "džast bisnes".
Tādā sastāvā, kā tagad būs NEPLP, ir pamats cerēt uz daudz efektīvāku šīs jomas pārvaldību?
Jāsaprot, ka NEPLP šobrīd pārstāvētas divu līmeņu intereses. Vienas ir tā saucamās politiskās, otras – biznesa intereses. Jā, un trešā ir interese – par mediju politiku, ko varbūt pārstāvam mēs ar Ievu [Beitiku – red.]. Līdz ar to šis NEPLP sastāvs, lai kā politiķiem gribētos, ka tas būtu viendabīgs, domāju, tāds nebūs. Būsim godīgi, intereses pastāv, jautājums vien par to, kā jaunā NEPLP vadība būs spējīga šīs intereses sabalansēt.
Spēsiet arī paši saprasties savā starpā?
Tas ir jautājums par kompromisiem, spēju iedziļināties un izlīdzināt konfliktus. Jo konflikti būs, viennozīmīgi. Man nebija ilūziju, nākot uz padomi, ka tur būs viss skaisti, ideāli un pūkaini. Vēl jo vairāk jāņem vērā, ka priekšā ir trīs vēlēšanas, tas būs ļoti smags laiks, būs aktuāls jautājums par politisko līdzsvaru pamatā sabiedriskajos medijos. Paralēli – tirgus intereses, jo tirgus mainās, attīstās, katrs grib panākt savu dominējošo lomu.
Jau sen tiek runāts par NEPLP reorganizācijas nepieciešamību, jo tagad vieni un tie paši gan valsts vārdā pārvalda sabiedriskos medijus, gan arī regulē nozari kopumā – sanāk tāds kā interešu konflikts.
Es uzskatu, ka pirmais, kas būtu jāizdara, – NEPLP būtu jāreorganizē. Mediju pamatnostādnēs tas tika nodefinēts. Jo ir ļoti atšķirīgi uzdevumi sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, līdz ar to, kamēr šī lieta nebūs atrisināta, būs ļoti grūti strādāt. Neteikšu, ka neiespējami, bet grūti. Tu jau redzēji, ka NEPLP vēlēšanu laikā liela daļa pretendentu orientējās uz sabiedrisko pasūtījumu, sabiedriskajiem medijiem, televīzijas sakārtošanu, – jā, tas ir viens ļoti būtisks jautājums, bet paralēli tam risināmas arī citas ļoti būtiskas lietas, kas skar komercmedijus. Tas ir gan tevis pieminētais jautājums par kabeļoperatoru piedāvājumu, jautājums par vietējo komercmediju attīstību, visu, kas saistīts ar reklāmas tirgiem, autortiesībām, satura kvalitāti, protams, arī valsts drošības jautājumiem, kas izriet no te pārraidītā Krievijas kontenta utt. Līdz ar to valsts kapitāldaļu pārvaldība no nozares regulēšanas jānodala. Diez vai politiķi tam ir gatavi, bet saprotu, ka Kultūras ministrija pie tā nopietni strādā, Roberts Putnis nav atkāpies no saviem izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem. Protams, šobrīd uz pieciem gadiem ievēlētajai padomei būtu diezgan komfortabli neko nemainīt. Bet es domāju, ka šī reforma ir vajadzīga.
Pieminējāt citu prioritātes konkursā. Kādas bija jūsu?
Man šķiet, aktuāli ir jautājumi par mediju kritiku, ombuda izveidi, lai veidotu konkurētspējīgāku mediju satura vidi. Tad ir jautājumi, kas saistīti ar sabiedriskā pasūtījuma definēšanu sabiedriskajos medijos, kas līdz ar to automātiski atrisinātu jautājumu, kas saistīts ar to, kādas funkcijas varētu veikt komercmediji, – tas ir jautājums par papildu satura finansēšanu, kamēr nav savesti kārtībā sabiedriskie mediji.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 30. janvāra, numurā!