Oficiālā versija – prāmis vētrā braucis pārāk ātri, tāpēc nolūzis priekšgala vizieris. Tomēr skaidras atbildes uz visiem ar katastrofu saistītajiem jautājumiem nav joprojām.
Desmit dienas pēc traģēdijas, 1994. gada 8. oktobrī, SestDiena jautāja to, ko vienmēr jautā lielās traģēdijās: kā dzīvot tālāk? "Tā joprojām operatīvās vadības centra darbiniekiem jautā bezvēsts pazudušo radinieki. Tie, kuriem tālruņa numurs 219115 divu nedēļu laikā kļuvis sāpju un cerību, šausmu un gaistošas ticības avots. Kaut patiesībā tas ir tikai operatīvās vadības centra tālrunis, kas atrodas Iekšlietu ministrijā. "Man ir sajūta, ka es pats tur būtu bijis," Dienai teica centra vadītājs Indulis Zālītis. Visa Latvija pēc traģiskās 28. septembra nakts sekoja informācijai: lasīja uzvārdus TV ekrānā, klausījās radio, salīdzināja dažādās avīzēs publicētos sarakstus, kas nesakrita. "Avīzes lika iekšā visu, ko dzirdēja, ne tikai no mums saņemto informāciju," saka Indulis Zālītis, "un mēs oficiāli atsaucām avīzē publicēto uzvārdu pēc tam, kad zvanīja māte: "Meita sēž man blakus sveika un vesela."" Vienbrīd pāršalca priecīgs vilnis – seši izglābti, bet četri uz prāmja nemaz nav bijuši, tātad pazudušo ir krietni mazāk. Tomēr viņu vietā parādījās citi uzvārdi, šoreiz neapstrīdami.
Tajā pašā SestDienas numurā žurnāliste Vita Pētersone sarunājās ar vienu no izglābtajām – Gundegu Kampusi. "Ik pa laikam Gundegas dzīvoklī skan šķavas un kāss… Tie esam mēs ar fotogrāfu. Bet Gundega nav saaukstējusies. Neticami, zinot, ka ledainā ūdenī viņa ir pavadījusi astoņas stundas. Taču šo laiku viņa vis "nepavadīja", bet cīnījās. Desmit dienās pēc prāmja Estonia katastrofas Gundega Kampuse ir kļuvusi… kā lai pasaka, ne populāra, tas skan situācijai nepiemēroti, bet tomēr… cilvēki apbrīno viņu."
Vaicāta, vai viņai arī agrāk nācies sastapties ar grūtībām, Kampuse atbildēja: "Ne tādā mērā un nozīmē. Esmu sportojusi visu laiku, jā. Peldēju no sešu gadu vecuma, trenējos, biju izlasē, taču, kad treneri redzēja, ka neizaugšu tik gara, cik nepieciešams, doma par olimpisko izlasi bija jāatmet. Ar vecākiem un brāli kāpām kalnos kā alpīnisti, no torņa ūdenī esmu lēkusi, ar laivām braukusi… Taču tur tam visam nebija nekādas nozīmes."
Par pašu katastrofu Kampuse teica: "To nevar izstāstīt. Vispār neko nevar izstāstīt. Mēs, tie, kas izglābās, bijām kļuvuši kā brāļi un māsas. Visu laiku bijām kopā un sapratām viens otru bez vārdiem. Un tad, kad lidostā šķīrāmies, iestājās tukšuma sajūta. Mēs paliekam katrs ar savām izjūtām, viens pats ar notikušo. Nevienam nevar izstāstīt, un citi arī īsti nevar saprast, kā tas notika. Vakar izgāju laukā, mamma saka – apģērbies, ir auksts. Aukstums? Tas bija desmit reižu aukstāks par jebkuru aukstumu, ja pēc stundas man drebēja visas maliņas un sāpēja žokļi no zobu klabēšanas, un tā vēl septiņas stundas. Daudzi bija tādi, kas tūlīt laivā atslēdzās. Tur nebija nekādas panikas, tikai sākumā dažs kliedza, bet ātri aprima. Es visu laiku centos kustēties, teicu sev, ka nedrīkstu aizmigt, jo tad nosalšu."
Vai iedomājies arī, ka jāņem kādas mantas līdzi?
Tie, kas par to iedomājās, tur arī palika… Man bija klāja biļete. Laimīgs apstāklis. Tomēr, kad kuģis sasvērās, es atrados lejā, tālākajā stūrī, bet trepes bija vidū. Redzēju, ka piektā stāva logs ir gandrīz pie ūdens, un sapratu, ka atpakaļ kuģis vairs nesvērsies, ka jātiek augšējā pusē, sapratu, ka notikusi katastrofa, bet tie, kas bija lejā un kam nebija logu kajītēs, tie jau vispār neko nesaprata. Vēl man laimējās, ka durvis vērās uz iekšu un varēja tās attaisīt.
Viss bija drausmīgi, tikai daži bija visdrausmīgākie brīži. Kad rāpos pa slīpumu augšā, paklājs slīdēja, nolīmējās un norāva visus atkal lejā, tāpēc tik maz tika no kuģa ārā. Tik smagi, ka daudz cilvēku aizgāja bojā, es visu laiku redzu to brīdi, kad kuģis griezās otrādi, kas notika ar tiem cilvēkiem. Gribēju lēkt jūrā, bet to bija vērts darīt tikai tad, kad sapratu – kuģis nogrims. Lēcu, man nebija baiļu, jo sapratu, ka jālec, ja gribu izglābties, un tad beidzot iedarbojās kuģa avārijas automātika un parādījās glābšanas laiviņas, bet viļņi mani sāka sist pret kuģi. Neko nespēju izdarīt, mēģināju ar rokām, kājām mazināt triecienu, taču bija skaidrs, ka tad, ja atsitīšos ar galvu, būs cauri."
Kāds vīrietis Kampusi ievilka laivā. Tur viņa vēlējusies, kaut mamma no rīta neieslēgtu radio. Labāk, lai mamma par katastrofu uzzina tad, kad Gundega jau būs izglābta. "Tad nokaunējos, jo vēl taču nebiju izglābusies."