"Kā mēs zināsim, ka esam guvuši panākumus? Tas būs tad, kad speciālisti no Vācijas brauks uz Latviju pētīt tās vienreizēji efektīvo nodokļu administrēšanas sistēmu, kad Latvijas zinātnieku grupa saņems Nobela prēmiju par panākumiem vēža pieveikšanā, kad Eiropas Justīcijas tiesa savā spriedumā atsauksies uz Latvijas Augstākās tiesas principiālo spriedumu par gēnu tehnoloģijas ētiskajām robežām, kad angļu un japāņu jauniešiem būs jāiztur liels konkurss, lai iekļūtu pasaulslavenajā Latvijas Universitātē…"
Šādus panākumu kritērijus trešās tūkstošgades pirmajā, 2000. gada 8. janvāra, SestDienā noteica jurists un politologs Egils Levits savā rakstā Modernās Latvijas projekts – latvietis XXI gadsimtā. Kad nu piektā daļa XXI gadsimta jau aizvadīta, varam atskatīties, kādu dzīvi šajā gadsimtā sestais atjaunotās Latvijas prezidents paredzēja un cik precīzi šis viņa paredzējums piepildās.
"Vienotās, plurālistiskas, globālas informācijas un ideju telpas izveidošanās ir neatgriezenisks process: ja tā vienreiz ir izveidojusies, no tās vairs nav iespējams izkāpt. Tāpat kā indivīds ar laiku var kļūt tikai gudrāks, bet nevis dumjāks, tāpat arī cilvēce kopumā vai kāda atsevišķa nacionāla sabiedrība nevar vairs aizmirst zinātnes atziņas vai vēstures pieredzi un atgriezties, pieņemsim, viduslaiku vai padomju domāšanas līmenī," apgalvoja Levits.
Tobrīd tā tiešām šķita, Putins bija tikko nācis pie varas, vēl nebija atjaunojis PSRS himnu un pateicis, ka PSRS sabrukums bijusi XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, kur nu vēl iebrucis kaimiņvalstīs un savā ideoloģijā iestrēdzis Otrajā pasaules karā, kuru izraisīja Polija, gribēdama sadarboties ar Vāciju, un kurā Staļins viens pats karoja pret Hitleru un NATO, un kuru Putns nu turpina, ar kaujas gāzēm indēdams savas lietas nodevējus NATO valstu teritorijā.
Levits paredzēja galīgu demokrātijas uzvaru. "Informācijas un ar to saistītais ideju plurālisms principiāli apdraud jebkuru totalitāru vai autoritāru sabiedriski politisko iekārtu. Tas pieprasa demokrātisku sabiedrību. Tādēļ varam būt samērā droši, ka XXI gadsimts būs demokrātijas galīgās uzvaras gadsimts. Tas, protams, neizslēdz vietēja rakstura ilgāku vai īsāku atkrišanu atpakaļ autoritārā iekārtā (totalitārismu no jauna ieviest faktiski vairs nav iespējams). Taču šie atkritieni arvien vairāk kļūs par laikā un telpā ierobežotiem izņēmumiem." XXI gadsimtā Levits saredzēja lielākas pašnoteikšanās iespējas cilvēkam attiecībā uz savas garīgās un arī fiziskās dzīves telpas veidošanu – "cilvēks kļūs suverēnāks". Toties valsts rīcībspēja samazināsies. "Klasiskā demokrātija darbojas nacionālas valsts teritoriālajos ietvaros. Suverēnā valsts ir galvenais varas centrs, kas realizē demokrātiskā procesā izteikto sabiedrības gribu. Šī skaidrā konstitucionālā sistēma arvien vairāk izļodzās. No vienas puses, to apdraud minētais cilvēka suverenitātes pieaugums uz valsts rēķina. No otras puses, uz politiskās skatuves parādās arvien vairāk līdzspēlētāju, kas līdzās valstij kļūst par autonomas varas centriem: transnacionālie koncerni, nevalstiskas organizācijas, masu saziņas līdzekļi, starptautiskās organizācijas un citi."
Latvietim Levits XXI gadsimtā saskatīja vēl nebijušas izredzes, ja vien pratīs tās izmantot: "Droši var teikt, ka XXI gadsimta pirmajā desmitgadē notiks strauja latviešu garīgā integrācija pasaules kopējā informācijas un ideju telpā. Vidusmēra latvieša garīgais apvārsnis jau nākamajā paaudzē pārsniegs nācijas un valsts robežas."
Šajā sakarā Levits aicināja atrast nenozīmību jūklī svarīgo, jo "pasaules informācijas un ideju telpa tieši tādēļ, ka tā ir tik demokrātiska, ir pilna ar tukšām pļāpām, sārņiem un citām nenozīmībām. (..) Nākotnē arvien lielāka problēma kļūs nevis pati pieslēgšanās pasaules informācijas un ideju telpai, bet gan spēja konstruktīvi izmantot tās dotās iespējas", rakstīja Levits un uzsvēra, ka viena no XXI gadsimta lielajām problēmām būs gan indivīda, gan sabiedrības mērķu un jēgas definēšanas problēma. Šajā sakarā viņš pievērsās latviešu patriotisma problēmai, "kas līdz šim ir spējis mobilizēt mūsu jūtas un enerģiju, taču kura pievilcība tā līdzšinējā veidolā sāk zust. (..) Tā saukļi (mēs izmirstam, mūs apdraud) kļūst arvien pliekanāki, tie vairs īsti nevelk". Lai patriotisma pozitīvā enerģija nezustu, Levits piedāvāja projektu Modernā Latvija – pēc iespējas īsākā laikā Latviju pārvērst par modernu sabiedrību. Kā, viņaprāt, būs zināms, vai mēs tajā esam guvuši panākumus, lasiet šā raksta sākumā. Te tikai īsa piebilde: ak, cik tomēr droša un mierīga rādījās nākotne 2000. gadā…