"Iepriekšējā, 1923. gadā Latvijā vēl viss bija kā pie cilvēkiem," Dienas rubrikā Vēsture lasāmajā rakstā Andrievs Niedra – "tautai tuvu stāvošs cilvēks" apgalvoja autors, vēsturnieks Āris Puriņš. "Jaunā valsts vēla pilnus viļņus: uz apsūdzēto sola sēdēja Adamaiša banda un Liepājas muitnieki, tiesāja Jaunākās Ziņas un aktieri, režisoru un komisāru – slepkavu E. Šūmani. Tikai Kārlis Skalbe sāka šaubīties, vai Latvijas valsts nav sadzejota.
1918.–1920. gada politiskie līkloči bija atrisinājušies labvēlīgi Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībām, nu bija laiks rādīt savu spēku agrākajiem sāncenšiem. (..) Aiz restēm nokļuva bez varas iestāžu vēlības Latvijā atgriezušies A. Niedras kabineta locekļi – kara ministrs T. Vankins un zemkopības ministrs J. Ansbergs. Pats Andrievs Niedra nīka aiz Latvijas robežām, neveiksmīgi meklējot iebraukšanas atļauju jaunajā demokrātiskajā valstī. Latvijai Niedra nebija vajadzīgs. Krievija bija drupās, Vācija sakauta. Īsā laikā latviešiem izdevās pacelt to, kas garāk šķita nenoveļams slogs. Valsts nu bija pašiem sava, zeme – pašu, armija sava. Tomēr A. Niedra un viņa domubiedri palika neparocīgi politiskie pretinieki Latvijas stūresvīriem. Pār A. Niedras vārdu trauca apmelojumu brāzma, viņa politikas patieso saturu centās noklusēt.
Taču nesnauda arī labvēļi. Tika dibināta jauna partija – Nacionālā zemnieku savienība (NZS) –, kura tiecās kļūt par lauksaimnieku centienu aizstāvi. Jaunā partija pieprasīja pārtraukt augsto nodokļu politiku pret lauksaimniekiem, samazināt pārlieku uzblīdušo valsts aparātu, atmest jebkādas koalīcijas un sadarbošanos ar sociāldemokrātiem, vienvārd, veidot Latvijas Republiku par pilsonisku valsti, kur pēdējais vārds piederētu pilsoņiem – darba devējiem. NZS gribēja, lai tās galvenais ideologs, gaišais prāts un vārda meistars A. Niedra varētu brīvi atgriezties Latvijā un iesaistīties politiskajā darbībā. Gatavojot tam augsni, arī notika minētā "sabiedriskā sirdsapziņas tiesa". Niedram draudzīgie spēki "tiesas" laikā bija labāk sagatavoti aizstāvībai nekā pretinieki. Bibliogrāfs J. Misiņš nekad nav slēpis simpātijas pret novadnieku A. Niedru, mākslinieks, Valsts vērtspapīru spiestuves direktors R. Zariņš 1925. gadā Saeimas vēlēšanās būs redzams vienā sarakstā ar A. Niedru. (..) A. Niedras pretiniekus vadīja speciālisti "Niedras jautājumā" A. Kroders un V. Eglītis. 1923. gadā nāca klajā V. Eglīša grāmata par A. Niedras dzīvi un darbiem. Grāmatas biogrāfiskajā daļā tik vien ir patiesības, lai saturētu vienkop visas tenkas un melus.
Lietas izskatīšana iesākās ar starpgadījumu – neieradās neviens no gaidītajiem apsūdzības lieciniekiem, pazīstami vārdi: T. Zeiferts, A. Upīts, P. Rozītis, J. Akuraters, A. Kurcijs, J. Endzelīns… Publika bija pārsvarā noskaņota A. Niedram labvēlīgi. Priekšsēdētājs iepazīstināja zāli ar būtisku tiesas nosacījumu: vērtēt drīkst tikai A. Niedras darbību līdz 1918. gada 18. novembrim.
Prokurors E. Blanks savus desmit apsūdzības baušļus norunāja kā no grāmatas. Kā tik tas Niedra nebija noziedzies! Vienmēr stāvējis ārpus kristīgās morāles, satricinājis baznīcas autoritāti, vienā laidā veicinājis krievu monarhismu un vācu muižniecības varu Latvijā, savā nacionālismā nav vis balstījies uz tautas kopību, bet tikai uz pilsoņu šķiru, sašaurinājis atmodas laikmeta tradīcijas, bijis savtīgs veikalnieks, spekulants un pašlabuma meklētājs, avantūrists un karjerists, jaucis un skaldījis pilsoņus, vienmēr un visur bijis pret daudzcietušo latviešu tautu.
Liecinieki apgāza vienu apsūdzētāja apgalvojumu pēc otra. Tiesas priekšsēdētājs vairākas reizes aicināja uzstāties lieciniekus, kas runātu apsūdzētajam par sliktu. Tādus sasaukt tomēr neizdevās. A. Niedru apsūdzēt mēģināja tikai daži jaunieši, kas viņu pazina tikai no drukāta vārda. Apvainojumi pinās ap grūtajiem 700 gadiem, it kā Niedra būtu pie tiem vainojams. Tiesas sēde beidzās agrā rīta stundā. A. Niedru kā "tautā iecienītu rakstnieku un latviešu tautai tuvu stāvošu cilvēku" attaisnoja. Laikraksts Sociāldemokrāts tiesu nosauca par niedristu parādi."