Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, tātad mazu brīdi pēc neatkarības atjaunošanas, miljonāri nebija tik kautrīgi kā šodien un medijiem īpaši neslēpa ne savu bagātību, ne tās iegūšanas metodes, protams, neieslīgstot tādās detaļās, kuras varētu atvieglot tiesībsargājošo iestāžu darbu. Patiesi, kā tu nepalielīsies, ja tev ir izdevies no padomju vienlīdzības nabadzībā pirmajam izrauties kapitāla sākotnējās uzkrāšanas sprintā? Tas miljonārs, kurš par savām attiecībām ar naudu un tās iegūšanas veidiem stāstīja 1993. gada 3. aprīļa SestDienai, savu vārdu gan lūdza neminēt, atstājot vietu aizdomām, vai stāsts patiešām ir īsts, nevis publikācijas autores Ilgas Urtānes sacerēts, tomēr zīmētais tipāžs ir tiem laikiem vidēji tipisks.
Uz jautājumu, vai par miljonāru var kļūt jebkurš, intervētais miljonārs (Suņa gadā Svaru zīmē dzimis jauneklis, simpātisks, labi ģērbies, ar humora izjūtu, neinteresējas par politiku, dažreiz mēdz zaudēt galvu sieviešu dēļ) deva noliedzošu atbildi: "Par miljonāru nevar kļūt kurš katrs, tāpat kā katrs nevar būt labs ārsts vai skolotājs. Savu paziņu loku nosacīti varu dalīt divās grupās: pirmie ir labi izglītoti, ieņem augstus amatus, izmanto savas zināšanas, otrie – labošanas iestāžu skolotie bērni.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 11. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!