Tas nenozīmē, ka visādi miroņi un mocekļi nedzīvotu latvieša kultūrapziņā, pietiek atšķirt Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, lai saprastu, ka helovīns ir veļu laika un ķekatu apvienojums, un arī pati nāve latviešiem ir bijusi zināma vēl pirms tuvināšanās amerikāņu kultūrai zem NATO kodollietussarga. Tikmēr Dienā spoku stāsti nav bijusi tā biežākā lasāmviela, un arī vēsturiskas personas te rēgojas arvien retāk, kopš šo funkciju pārņēmis internets un kopš par lielākajiem mocekļiem tiek uzskatīti ļaudis, kuri, kreisu politisku motīvu vadīti, pēc nezin cik desmitgadēm atceras, kā jaunībā tikuši/-as apgrābstītas.
Pirms 25 gadiem, drusku pēc helovīna laika, viens mocekļstāsts Dienā bija gan. Saldū vairs nespokosies – 1993. gada 10. novembra Dienā rakstīja Ieva Zolneroviča. Stāsts bija par vācu karavīru kapu atrakšanu. "Pusizraktā, kokiem ieskautā zemes laukumā, kausu cilādams, rosās ekskavators, bet tā izceltajās bedrēs līkņā vīri ar lāpstām, birstītēm un citiem specifiskākiem instrumentiem. Nelielās plastmasas vannītēs, tā sauktajos mazajos zārciņos, gulst izrakti galvaskausi, kauli un dažādas no zemes izceltas relikvijas. Bez latviešu valodas šeit dzird arī vācu mēli… Šāda neparasta rosība jau vairākas nedēļas vērojama Sātiņu deviņgadīgās skolas kādreizējā ābeļdārza teritorijā. Otrā pasaules kara laikā Saldus rajonam frontes līnija gājusi tieši pāri, kara gados Sātiņu skolā bija izvietots vācu hospitālis. Bojā gājušie karavīri, pēc dažādām liecībām 120–150 un vairāk, apbedīti zem skolas dārza ābelēm."
Pārapbedīšanu veica Vācu kara kapu kopšanas tautas apvienība Volksbund Deutsche Kriegsgraeberfuersorge sadarbībā ar Latvijas Brāļu kapu komiteju. "Vēroju, ar kādu precizitāti, akurātību un vācu tautai jo bieži piedēvēto pedantismu padruknais, šķelmīgais Fricis Šefskis tīra un "pucē" izraktos galvaskausus, veic mērījumus un katra personības lapā izdara ierakstus," rakstīja Zolneroviča. "Par vācu disciplīnu un pedantismu liecina arī speciāli karavīru pazīšanās žetoni (Erkennungsmarke), kas atrodami pie mirušajiem. Tajos uzrādītais karaspēka daļas numurs un kods ļauj identificēt praktiski katra personību; atliek vien salīdzināt ar datiem Vācijā. Atraktajiem piefiksē un iegrāmato vismazāko uzmanības vērto detaļu, sīkumu – vai tas būtu amputēts loceklis, kaulam cauršauta lode vai saplombēti zobi. Atsevišķi tiek mērīti roku un kāju kauli – šie dati ļauj noteikt mirušā vecumu un garumu. Atrod arī personiskos priekšmetus un relikvijas (..)."
Vācu pārapbedītājus Sātiņu skola bija uzaicinājusi pati, gribēdama vecā ābeļdārza vietā stādīt jaunu. "Pirms diviem gadiem Saldu pāršalca maķenīt baiss nostāsts par spoku, kurš vācu karavīra izskatā parādījies uz kādas jaunceļamas daudzstāvu mājas sienas netālu no 2. vidusskolas. Šis nams tika celts uz pilsētā lielākajiem vācu armijas karavīru kapiem. Karavīri tur vesti aprakt gan no frontes, gan no tuvējām lazaretēm. 1945. gada pavasarī izdarītajā fotouzņēmumā šajā teritorijā redzamas simetriskas krustu rindas ar kupliem vainagiem. Lieki piebilst, ka padomju laikā no tā visa vairs nebija ne vēsts un jaunā paaudze bieži vien pat nenojauta, ka ceļš uz 2. vidusskolu ved pār svešas valsts armijas karavīru pīšļiem. Veicot topošās mājas būvdarbus, daļa apbedījumu tika galīgi izpostīti un samalti (..). Kopumā Saldus rajonā esot 80 vai pat vairāk karavīru apbedījumu vietu – ne tikai vācu, bet arī latviešu leģionāru un vlasoviešu. Kopējo skaitli lēš ap 10 000, bet paši vācieši saka, ka darba pietiks vismaz pieciem gadiem. Tāpēc apmāca un pārapbedītāja darbam sagatavo cilvēkus no Brāļu kapu komitejas, kā arī vietējos. (..) Kapavietu atrašanā dažreiz nākoties lietot gluži vai ekstrasensu paņēmienus. Vienreiz Pēteris Lielais no tiesas līdzi bijis, un vajadzīgā vieta veiksmīgi atrasta. Viņš pabijis arī pie 2. vidusskolas kapiem, sacījis – zeme tur smaga un sāpīga…"
Tobrīd līdz galam vēl nebija atrisināts jautājums par karavīru pārapbedījumu – jauno atdusas vietu ierādīšanu un izveidi. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis Dienai stāstīja, ka latviešiem neesot pieņemams vāciešu ierosinājums ierīkot vienu grandiozu kapsētu, kas aptvertu visu Kurzemi, šis priekšlikums esot pretrunā ar latviešu tautas mentalitāti un kultūrvēsturiskajām tradīcijām. Šodien jāpiebilst, ka 1993. gadā vēl tikai bērna autiņos bija kāda cita kapu tradīcija – "melno" arheologu rosība.