Tā nu 1990. – savā dzimšanas gadā – dzimšanas dienu Diena nosvinēja Mazajā ģildē ar valsts augstāko amatpersonu un ārvalstu diplomātu (to gan tolaik vēl bija maz) piedalīšanos. 1990. gada 15. decembra SestDienā (otrajā SestDienas numurā) šīs iepriekšējā sestdienā notikušās svinības atreferēja un ar Gunāra Janaiša fotogrāfijām ilustrēja toreizējais SestDienas smalko aprindu hronists Edgars Bražis, lai viņam vieglas smiltis.
"Smalko aprindu hronists var atzīties: īstenībā šie svētki tika rīkoti, protams, vienīgi tādēļ, lai kārtīgi sakultu "sabiedrības krējumu" un pasniegtu hronikas lasītājiem iespējami garšīgu desertu," jūsmoja Bražis. "Tā smarža bija izjūtama jau pie garderobes, kur vairāki galanti puiši no Dienas reportieru korpusa palīdzēja dāmām novilkt mēteļus un kažokus. Pēc tam viesi virzījās augšup pa kāpnēm, uz kurām viņus sagaidīja Sarmīte Ēlerte un Viktors Daugmalis, bet tālāk vadīja jūsu padevīgais kalps – līdz Lielajai zālei. Tajā ciemiņus uzņēma Ligita Viduleja, un līdz svinīgās daļas sākumam bija iespējams baudīt baroka un laikmetīgu mūziku Rīgas kamermūziķu sniegumā Normunda Šnē un Jāņa Maļecka vadībā.
Pēc Viktora Daugmaļa, Ilmāra Bišera un Andreja Krastiņa runām pa zāles durvīm viesmīļi citu pēc citas ienesa šampanieša glāzēm pilnas paplātes, un, majestātisku akordu pavadīta, publika devās lejup, uz banketu zāli, kur pēc brīža iesāka spēlēt Džeza trio – pazīstamie Ivars Galenieks, Ilga Bērziņa un Aleksandrs Akimovs. Paldies arī Metropoles kulināriem – netrūka ne kaviāra maizīšu, ne zivs, gaļas un citādu uzkodu! Vārds šoreiz tika dots Sarmītei Ēlertei un Dainim Īvānam, kura runas laikā uz laimi plīsa šampanieša glāze. Nepārtrauktu omulību visā vakara gaitā uzturēja Ģirts Jakovļevs. Izcilais aktieris, smiekliem un ovācijām skanot, reprezentējās ar skābo kāpostu maisiņu, jo nākamajā rītā pēc balles tie Dienai būšot nepieciešami.
Ar brīdi, kad viesi tika aicināti atpakaļ Lielajā zālē uz pirmo valsi, ko šoreiz spēlēja brāļu Smilškalnu vadītais salonorķestris Optimisti, citā telpā sāka darboties maksas bufete. Bufetes telpā veselu orķestri aizvietoja talantīgā mūzikas zinātniece Inese Lūsiņa, kura spoži improvizēja uz klavierēm, bet dzejnieks Knuts Skujenieks, iepriekš licis džentlmeņiem aizpogāt žaketes pogas, piecelties un pacelt elkoni pleca augstumā, uzsauca tostu uz klātesošo dāmu veselību!
Kā vienmēr atturīgi elegants bija valdības lietu ministrs Kārlis Līcis (šķiet, viņš pat nepieskārās nevienai glāzītei!); zviedru konsuls Larss Fredēns žilbināja ar izsmalcinātām manierēm, cienādams dāmas ar smaržīgiem cigāriem; zivsaimniecības ministrs Gunārs Zakss bija ieradies ar burvīgām krēmkrāsas neļķēm. Īpaši gribas pieminēt vēl dažus citus goda viesus, kuru pieredze še lieliski noderēja: parlamenta galotnes locekļus Kinnas kungu un Kehra kungu, premjera palīdzi Cielavas kundzi, Rīgas mēru Inkuļa kungu, LTF priekšsēdi Ražuka kungu, kurš, uzturot demokrātiskas tradīcijas, bija ieradies džemperī. Slavenais neiroķirurgs Indulis Māķens Dienai izteica novēlējumu nekļūt par orgānu medicīniskā nozīmē. Andrejs Krastiņš, kurš arī tika lūgts izteikties Dienas hronikā, iezīmēja perspektīvu: "Īstas smalkās aprindas radīsies pēc kāda laika, kad tās būs atbrīvotas no nepieciešamības par to dienišķo maizi un visu pārējo gādāt. Kad kungi atnāk mājās pie savām kundzēm un tās kundzes saka – veikalos nekā nav, tas nemaz neatbilst smalkajām aprindām. Es zinu, bija ideja, ka šovakar kungiem jāierodas frakās un smokingos, taču problēma ir tāda, ka diemžēl nav to fraku un smokingu un, ja arī būtu, tad laikam nepietiktu visiem, kas te atnākuši."
Un tomēr Lielajā zālē valsējošie pāri griezās tā, ka hronistam pat skatoties noreiba galva. Viens no šarmantākajiem dejotāju pāriem bija Dienas atpūtas nodaļas vadītāja Tekla Šaitere, kura vakara gaitā paspēja mainīt frizūru, un laikraksta direktors Arvils Ašeradens. Ingrīda Zemzare, aizrautīgi dejojot, pazaudēja garderobes numuriņu un nesadzirdēja pa vietējo radio izteikto uzaicinājumu to saņemt (bet garderobē glabāties bija nodota balta lapsa!). Kā tas piederas labākajā sabiedrībā, īsi pirms vakara nobeiguma "iesiluši" bija ne vien viesi, bet arī dažs viesmīlis. Kāds laipns oficiants, dēvēts par Toļiku, skaļi deklarēja, ka varot nopirkt visu Dienas redakciju un tas viņam izmaksātu vienas dienas ienākumus…"
Acīmredzot runas par Dienas pārdošanu ir sākušās vēl pirms tās privatizācijas
Zobs Kaulā