Vispirms 8. februāra SestDienā uz Latvijas un latviešu dalības vēsturi atskatījās Arturs Vaiders. "Teorētiķi vēl turpināja strīdēties, vai būtu pareizi kopējas sacensības ziemas sporta veidos dēvēt par olimpiskajām spēlēm un vai tādas vispār ir vērts rīkot. Praktiķus šāda ideja jau bija apsēdusi. Kompromisa labad pirmajam eksperimentam izvēlējās visai sarežģītu nosaukumu VIII olimpiādes starptautiskā sporta nedēļa. Tā notika Francijas Alpu kūrortā Šamonī. 1924. gada 25. janvārī sacensību atklāšanā blakus sešpadsmit citiem karogiem plīvoja arī Latvijas karogs (Igaunijas sportists piedalījās tikai parādē, bet uz starta tā arī neizgāja). Starptautiskā sporta nedēļa Šamonī guva gan sportistu, gan skatītāju atsaucību, un tai ar atpakaļejošu datumu tika piešķirts Pirmo ziemas olimpisko spēļu nosaukums."
Latviju Šamonī reprezentēja slēpotājs Roberts Plūme un ātrslidotājs Alberts Rumba. "Nebija nedz pārstāvju, nedz žurnālistu. 50 kilometru distance slēpotājiem bija liels pārbaudījums. Sacensību dienā iestājās neparasts aukstums. Piedevām vēl pūta stiprs vējš. Distances augstākais punkts bija tuvu 1000 metriem virs jūras līmeņa. Tikai 12 slēpotājiem no 33 startējušajiem izdevās sasniegt mērķi. 25. kilometrā uzdeva arī Roberts Plūme, kurš šādiem laika apstākļiem bija pārāk plāni ģērbies. (Tā paša gada vasarā Plūme piedalījās arī vasaras olimpiskajās spēlēs riteņbraukšanā 1000 metru distancē.)"
Alberts Rumba ātrslidošanas kopvērtējumā palika septītajā vietā. Viņš arī bija vienīgais latvietis, kas piedalījās nākamajās ziemas spēlēs Sanktmoricā. 1932. gada ziemas spēles notika Amerikā, tajās Latvija nepiedalījās, toties 1936. gadā Garmišpartenkirhenē bija varen kupla Latvijas delegācija – 26 olimpieši. Latvijā togad ziema bija silta, divas nedēļas pirms spēļu atklāšanas Roberts Plūme pat atteica Latvijas dalību, bet Vācija, kurai bija svarīga katra valsts, Latviju tomēr pierunāja, solot dažādus atvieglojumus. Latvijas olimpiešu rezultāti gan izrādījās pieticīgi. Alberts Riekstiņš, kurš 18 kilometru slēpošanā ieguva 67. vietu, atcerējās, ka slēpot nācies sacensībām galīgi nepiemērotajās smagajās nikerbokera biksēs. Savukārt Edgars Gruzītis ziemeļu divcīņas otrajā disciplīnā tramplīnlēkšanā krietni nosala Ādolfa Hitlera dēļ, kuru gaidot tika aizkavēts starts tieši tajā brīdī, kad bija paredzēts lēkt latvietim.
Mājās latvieši tika kritizēti par pieticīgajiem rezultātiem, un galvenais mierinājums bija: igauņiem un lietuviešiem veicās vēl sliktāk. "Pirmo sliežu ieminējiem pateicību parādā visi nākamie," 1992. gadā SestDienā rakstīja Arturs Vaiders. "Gan ātrslidotāja Lāsma Kauniste, gan kamaniņu braucēji ar olimpisko čempioni Veru Zozuļu un bronzas ieguvēju Ingrīdu Amantovu priekšgalā, gan bobslejisti un viņu čempioni Jānis Ķipurs un bronzas ieguvēji Zintis Ekmanis, Juris Tone un Jānis Osis, gan hokejisti – čempions Vitālijs Samoilovs un sudraba laureāts Helmuts Balderis, kaut arī startējot zem sveša karoga. Un, protams, visi tie, kas šoziem Albērvilā izies jau 16. spēļu atklāšanas gājienā."
11. februāra Dienas pirmā lapa jau melnbaltā foto (autors: LOK – LETA) rādīja Latvijas Republikas komandu. Pēc 56 gadu pārtraukuma olimpiskajās spēlēs pirmais ar Latvijas vārdu startēja kamaniņnieks Agris Elerts un ierindojās 13. vietā. Biatlonā 10 kilometru distancē negaidīti augsto 13. vietu izcīnīja Oļegs Maļuhins. Viņš kopā ar Ilmāru Brici un Gundaru Upenieku, kuri arī piedalījās Albērvilā, plus Jēkabu Nākumu sešus gadus vēlāk Nagano bija pavisam tuvu sensācijai, un tie, kas toreiz biatlona stafeti vēroja televīzijā, joprojām nevar aizmirst, cik nelaimīgs izskatījās Gundars Upenieks, kuram bija jāslēpo trešajā posmā, kad viņš ieraudzīja, ka Ilmārs Bricis pie viņa savā otrā posma finišā traucas kā pirmais, tātad šajā brīdī uz Gundaru Upenieku skatās visa pasaule…
Bet tas bija sen. Nu jau mēs arī ziemas olimpiskajās spēlēs esam izlutināti ar medaļām.
Neslāvs