Vēsture Dienā: Brektes jaunība

"Kristiana Brektes izstādes Gastronoms sakarā rodas jautājums – vai māksla ir visatļautība? (..) Ir radies aplams priekšstats, ka māksla ir piemērots aizsegs jebkam. Tā sakot, neaizskaramā svētā govs, kuru nesaprast vienkāršajam. Māksla ir brīvība, taču nav visatļautība. Ja kāds atļaujas sabiedriskā telpā apdraudēt cita dzīvību, propagandēt vardarbību, tad tas kvalificējams kā huligānisms, un kā pret tādu pret to arī ir jāizturas.

Mākslinieku savienības galerija ir sabiedriska mākslas telpa, kura kalpo sabiedrības vajadzībām, sabiedrības izaugsmei. Mākslas loma ir unikāla. Tās uzdevums – civilizācijas, dzīvības aizsardzība un attīstība. Intelekts un ētiskas normas, sākot ar pasaku klausīšanos bērnībā, nostiprina cilvēciskās uzvedības normas. Eiropas kultūras vērtības ir reglamentētas, un mūsu uzvedība tikai šķiet nekontrolēta un visatļauta. Cik svarīga šodien sabiedrībai godīga, tiesiska valsts pārvalde, tikpat svarīga ir kultūra kā vērtību glabātāja, jaunu sabiedrības ideju laboratorija. Visatļautība un cinisms kaimiņu mājā nav attaisnojums to ielaist savā sētā.

Jā, bet māksla kā provokācija, jūs teiksiet. Bez provokatīvas formas vēl ir saturs, kurš arī ir mākslas darba mērs. Ja ņemam zobenu, mēs ar to vai nu karojam pret pūķi, vai apdraudam un biedējam vietējos iedzīvotājus. Šajā gadījumā darbība pielīdzināma terorismam. Mākslinieks ir personīgi atbildīga persona. Viņa darbs demonstrē viņa brieduma pakāpi, atbildību par cilvēciskām vērtībām, kuras būs saistošas tik ilgi, kamēr pastāvēs cilvēks."

Kas šajā replikā par Brektes izstādi Gastronoms ir īpašs? Tas, ka to rakstījusi Aija Zariņa, māksliniece, Mākslinieku savienības galerijas (kurā arī bija izstādīts Gastronoms) vadītāja. Tātad gleznotāja, kuri pati jau kopš 80. gadiem ir papilnam izbaudījusi nievājošu publikas reakciju uz saviem darbiem, kas rezumēta pārliecībā: "Mans bērns arī tā var uzzīmēt!"

Zariņas replika nepalika nepamanīta. 2007. gada 16. novembra Kultūras Dienā pie skaidrošanas ķērās mākslas zinātniece Solvita Krese rakstā "Trakā mākslinieka" komentārs: ""Viņu nīst un lamā. Par viņas glezniecību sašutuma pilnas vēstules tiek rakstītas laikrakstu un žurnālu, TV un radio redakcijām. Kultūras komitejai un partijas komitejai. Pie viņas gleznām atskan kliedzieni: tā ir ņirgāšanās par sievieti (vai vīrieti), necieņa pret skatītāju…" Vai paspējāt iztēloties, ka citētais teksts ir adresēts Kristiana Brektes veikumam? Ja tā – jūs maldāties. Tā 1989. gadā Pēteris Bankovskis žurnālā Padomju Latvijas Sieviete raksta par Aijas Zariņas glezniecību. Var tikai pabrīnīties, cik pārsteidzošas korekcijas laiks ienes cilvēku domāšanā, lasot nu jau Mākslinieku savienības galerijas vadītājas Aijas Zariņas nikno komentāru par Brektes personālizstādi, kura, kā par brīnumu, notiek tieši šajā pašā galerijā."

Katra paaudze izauklē savu enfant terrible, kas laika gaitā bieži vien kļūst par atzītu un visu cienītu mākslinieku, turpināja Solvita Krese. Uzskaitījusi tobrīd zināmākos Brektes "izgājienus" un atgādinājusi, ka Brektes darbs – uzraksts Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes tu mirsi –, kuru uzreiz pēc atklāšanas lika novākt Mākslas simpozijā Valmiera ’06, patlaban grezno Mākslinieku savienības galerijas sienu, Krese vaicāja: kas gan Brektes darbos ir tik šokējošs? "Vardarbība, sekss, huligānisms? Vairāk gan pārsteidz kādas sabiedrības daļas liekulība, kas izliekas neredzam masu mediju vai filmu industrijas tiražētās šausmas un bezpriģelu. (..) Es Brektes vēstījumu tiecos lasīt kā kritisku komentāru par mūsdienu patērētāju un izrādīšanās sabiedrību, kurā vardarbība un nežēlība joprojām ir ļoti pieprasīta prece."

Ko te šodien piebilst? Savu subjektīvo pieckapeiku: publiskajā telpā man briesmīgs šķiet nevis Brektes murālis, bet tā Brīvības pieminekļa parodija, kas tagad lotosa pozā sēž ļeņinekļa vietā. Bet par to neviens necepas...