Turklāt atšķirībā no Jāņiem Ziemassvētkos nav obligāti jādzer. Ir gan viena cita obligāta lieta – zirņi –, bet to ēšanu var pārbīdīt uz Vecgada vakaru, un tad ir cerība Ziemassvētkus nosvinēt pat bez pārēšanās.
1994. gadā pirms Ziemassvētkiem Diena ar SestDienu un Stilu par tiem vien rakstīja. 23. decembra Stilā dziesmu par Ziemassvētku vecīti bija uzrakstījusi Edīte Baušķeniece, savukārt SestDienā dzejniece Broņislava Martuževa, vaicāta, ko viņai nozīmē Ziemassvētki, rakstīja: ''Es baidos nepareizi izsacīties, bet Ziemassvētki man patiesībā nozīmē visu dzīves jēgu. Tie taču ir saistīti ar Kristus dzimšanu! Es kopš bērnības esmu augusi Ziemassvētku tradīcijā, man nebija vēl 17 gadu, kad es rakstīju: ''Bērns šonakt dzimis…'' Tie ir mani lielākie svētki, jā gan. Atskaitot 18. novembri, bet šie svētki jau nāca vēlāk, ar pieaugšanu.''
Knuts Skujenieks: ''Manuprāt, tie ir vieni no visdziļākajiem svētkiem: otri tādi svētki varētu būt Jāņi. Tie ir svētki, kas ir ne tikai cilvēkā, bet vispirmām kārtām – dabā un pasaulē, pašas dabas iedibināti svētki, saules grieži. Tie ir tie noliktie punkti, kuros gribi vai negribi ir jāapstājas un jāpaskatās, kas ir padarīts, un jāsāk domāt, kas būtu jādara tālāk. Vēl viens šādu svētku dziļums, manuprāt, ir tas, ka tajos sastopas divas lietas: iznīcība un atdzimšana, turklāt vienlaikus. Lieta tāda, ka viens gads un vieni saules grieži nodildami un sarukdami jau sevī visu laiku nes līdzi atkal jaunus griežus. Tur varbūt ir visdziļākā dzīves jēga un visdziļākais līdzsvars – ka veco un jauno nav iespējams vienu no otra atdalīt. (..) Saulgriežu svētki atšķiras no dažāda veida valsts svētkiem, varoņu piemiņas dienām, kas savā ziņā ir vēstures kaprīze, ka iekritušas tieši tajā brīdī, nevis citā laikā. Bet šeit ir absolūti negrozāma, varētu teikt, svēta pasaules kārtība.''
Tikmēr SestDienas smalko aprindu rubrika publicēja ieteikumus Ziemassvētku vecīša izvēles sakarā. ''Pat smalks cilvēks vismaz reizi mūžā zaudē nevainību – kad viņš saprot, ka Ziemassvētku vecītis, kas viņu par gadskārtu saucis pie eglītes kā uz pastaro tiesu, patiesībā ir blēdis. Parasti gan vilšanos drīz pārmāc cerīgā apziņa, ka, smalki pieverot acis uz šo mānīšanos un iesaistoties blēdībā, ir iespējams gūt dažādus taustāmus labumus kā maksu par klusēšanu un naivāko mānīšanu. Tāpēc Ziemassvētku vecītis vai, īsāk sakot, Salavecis ir gaidīts viesis ikvienā mājā arī tad, ja bērni jau paaugušies, un tikai principiālas feministes viņu nelaiž pār slieksni, uzskatīdamas, ka Dieva un Salaveča esība vīriešu dzimtē ir pārliecīga netaisnība, ko nav spējuši likvidēt pat ilgie sociālisma gadi, kad visas sievietes un vīrieši bija vientiesīgi un katram Salavecim līdzās bija Sniegbaltīte plus vēl akorģioņist, kurš raudzījās, lai sārtvaidzis nepiedzeras un nevelk Sniegbaltīti zem eglītes. (..) Taču, kā jau katrā smalkā blēdībā, arī Ziemassvētku vecīša gaidīšanā un uzņemšanā jāievēro vairāki noteikumi, citādi var palikt bez bonusiem.''
SestDienas ieteikumu skaitā bija arī izvairīties no nepazīstamu vecīšu pakalpojumiem. ''Statistika liecina, ka gandrīz visi nepazīstamie vecīši iedalāmi piecās kategorijās. Pirmkārt, maniaki: ja vecītim spīd acis, tad neceriet uz dāvanām – viņa maisā var būt tikai cirvis vai šķēres. Sevišķi atturīgām būtu jābūt vientuļām sievietēm. Otrkārt, zagļi: ja vecītis istabā nenovelk cimdus, tas nozīmē, ka viņš nevēlas atstāt pirkstu nospiedumus. Treškārt, reketieri: zem siltās ausaines var slēpties gludi skūta galva. Ja ar šādu Salavecīti ielaidīsities vienreiz, viņš sāks nākt ne tikai Ziemassvētkos. Ceturtkārt, izēdāji: tādi vispirms čīkst par knapu veselību un pensiju un apēd visus pīrādziņus, pēc tam paziņo, ka sajaukuši maisus. Piektkārt, dzērāji. Ar tiem jāapietas pavisam uzmanīgi, jo nekad nevar zināt, vai vecītis aizmieg tēlodams vai no tiesas – tad viņu vairs nevar dabūt laukā.'' Vēl viens ieteikums bija nepiedāvāt vecīša lomu sievietei. ''Smalkās Aprindas vaicāja arī Verai Singajevskai, vai viņai nav iekritusi arī šī loma, taču cienījamā aktrise godīgi atzinās, ka esot spēlējusi arī vīriešus, bet tik vecus gan ne.''
Pareizaisjautājums
Margarita
tipisks virsraksts