Vēsture Dienā: Augošā noziedzība un nāves sodi 1992. gadā

Latvijā nāves sods tika pilnīgi atcelts 2011. gada oktobrī, taču faktiski jau kopš 1996. gada tas netika piespriests un izpildīts nevienam notiesātajam, Krimināllikumā atstājot tikai iespēju piespriest nāvessodu vīriešiem, kuri kara laikā izdarījuši slepkavību vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos. 2002. gadā Latvija parakstīja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu, kas paredz atteikties no nāvessoda piemērošanas arī kara laikā.

"Kopš 1991. gada augusta LR Augstākā tiesa nāves sodu piespriedusi piecām personām," rakstīja Diena. "Divi nāves sodi šogad jau izpildīti – abi noziedznieki nošauti tepat Latvijā. Nāves sodus izpildījuši LR iekšlietu sistēmas darbinieki, taču sīkāku informāciju par nāves soda izpildīšanas vietu, gaitu un izpildītājiem iekšlietu ministrija nesniedz. (..) Pēdējo piecu gadu laikā ik gadu piespriesti pieci vai seši nāves sodi. Pēc sprieduma pasludināšanas notiesātais tā izpildi gaida pat divus gadus.

Gan Augstākā tiesa, gan Tieslietu ministrija un citas valsts institūcijas saņēmušas vēstules no starptautiskās organizācijas Amnesty International, kas veic plašu darbu, lai ieslodzījuma vietās tiktu ievērotas cilvēktiesības, un aktīvi cīnās, lai nāves sods tiktu atcelts valstīs, kurās tāds vēl pastāv (tātad arī Latvijā). Tāpat šī organizācija uzskata, ka nāves sods rada nevēlamu efektu, jo no valsts puses tā savā ziņā ir apzināta cilvēku slepkavošana.    

Jāatzīmē, ka no starptautiski juridiskā viedokļa konvencijām, kurām ir pievienojusies Latvija, nav obligāts raksturs, to izpilde būtu tikai vēlama. LR Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo Dienai prognozēja, ka agri vai vēlu nāves sods Latvijā tiks atcelts. Taču pašlaik pastāvot vairāki būtiski faktori, kas radot šaubas, vai tas ir vēlams, jo strauji pieaug noziegumu skaits: "Mēs juridiski esam neatkarīgi, taču praktiski vēl aizvien neesam norobežoti no citām valstīm. Un, kamēr nebūs izveidota noteikta robežapsardzības sistēma un noziedzniekiem pastāv iespēja klejot pa visu bijušās Padomju Savienības teritoriju, atcelt nāves sodu Latvijā būtu priekšlaicīgi, ja tas saglabājas Krievijā."
         
Bēdīgu ainu Dienai iezīmēja LR ģenerālprokurora vietnieks J. Ancāns: noziedzība Latvijā ir kļuvusi par nacionālu, valstisku problēmu, atklāti tiek tikai 20–27% noziegumu. LR tieslietu ministrs Viktors Skudra uzskatīja, ka, pieaugot to noziegumu skaitam, kas vērsti pret cilvēka dzīvību, izņemt nāves sodu no Kriminālkodeksa būtu pāragri. Skudra arī izteica neizpratni, kādēļ sabiedrībai būtu jāamnestē noziedznieks, kas noslepkavojis nevainīgus cilvēkus.

1992. gada 5. februārī LR Kriminālkodeksā tika sašaurināts to noziegumu skaits, par kuriem var piemērot nāves sodu. 22. pantā nāves sodu kā izņēmuma soda veidu varēja piemērot:
– par slepkavību ar nodomu pastiprinošos apstākļos;
– par bandītismu;
– par darbību, kas dezorganizē darbu labošanas darbu iestādēs;
– par viltotas naudas vai vērtspapīru izgatavošanu pastiprinošos apstākļos;
– par izvarošanu pastiprinošos apstākļos;
– par policista vai zemessarga dzīvības apdraudēšanu;
– par gaisa kuģa nolaupīšanu.      

LR Augstākās padomes Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs uzskatīja, ka nāves soda piemērošanu praksē vajadzētu strauji sašaurināt: "Mana ētiskā izšķiršanās savā ziņā ir iracionāla, jo, līdzko sāk analizēt noziegumu, visi, sevišķi no upura puses, ir briesmīgi." Arī bendes jautājums esot grūti atrisināms."

Man šajā sakarā ir viens reiz jau izteikts piedāvājums: nāves sodu izpilda Valsts prezidents. Protams, tikai tad, ja nāvessodu atjaunotu. Tīšu slepkavu man nebūtu žēl, bet pret nāvessodu ir viens tiešām stiprs arguments – tiesu kļūdas iespēja.