Droši vien es, tolaik sestklasnieks, septītklasnieks, biju par mazu, lai pievērstu uzmanību leģendām vītajai kafejnīcai Kaza tās darbības pēdējos gados, lai gan turpat vien grozījos 1970.– 1971. gadā, pēc stundām gandrīz katru dienu dirnēdams Vaļņu ielā blakus filatēlijas veikalam, gaidot večus, kas vārtrūmēs tirgoja pastmarkas. Rīgas hipijus tur atceros redzējis, bet nākamo latvju radošās inteliģences ziedu gan neievēroju, neinteresēja mani tad vēl ne dzeja, ne kafija. Tad nu nākas laikmeta galveno bildi zīmēt no iesaistīto atmiņām.
1993. gada 24. aprīļa SestDienā kafejnīciņas Kaza tēma tika aktualizēta vairākos rakstos. Viens no tiem bija fragments gleznotājas Maijas Tabakas atmiņās par tālaika Rīgu. "Cik daudz briesmu sevī slēpj lielpilsētas pagrīdes dzīve, par to nācās pārliecināties ik uz soļa. Šobrīd visi sapņainām sejām atceras Kazu un tālaika centru, atceras sapņaini tādēļ, ka šodien ir veci vai pusmūžā, atceras tādēļ, ka tā bija jaunība un tādēļ vienīgā, mīļotā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 25. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!