Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda
Georgs Andrejevs 1994. gadā: nedrīkstu vairs ilgāk klusēt!

Vēsture Dienā: Andrejeva atzīšanās

Kamēr dažs labs vēl šodien, kad maisi jau vaļā, nespēj atzīties sakaros ar čeku, Georgs Andrejevs to izdarīja jau pirms 25 gadiem. Tobrīd viņš bija ārlietu ministrs Valda Birkava valdībā. Diena Andrejeva atklātajai vēstulei toreiz veltīja veselu lielu avīzes speciālizlaidumu 1994. gada 28. maijā.

Sācis ar Ričarda Niksona citātu "…viss ir beidzies. Nav taisnība. Tas ir tikai sākums, vienmēr", Georgs Andrejevs rakstīja: "Saeima ir pieņēmusi attiecīgo likumu, tādēļ nedrīkstu vairs ilgāk klusēt! Forma, kādu esmu izvēlējies, lai informētu par lietas būtību simtiem tūkstošu vēlētāju, kuri Latvijā un ārzemēs balsoja par manu kandidatūru 5. Saeimai, vairāk par tūkstoti medicīnas darbinieku (ārstus un māsiņas), kurus trīsdesmit gadu laikā esmu ievadījis anestezioloģijas un reanimācijas specialitātē Latvijā, Latvijas ārlietu dienesta darbiniekus Latvijā un ārzemēs, kurus esmu paspējis iemīlēt īsajā pusotra gada kopdarba laikā, Latvijā akreditētos draudzīgo ārvalstu diplomātus, kuri man tik daudz palīdzējuši šā grūtā amata veikšanā, un, visbeidzot, – taču ne mazāk svarīgi – arī 5. Saeimas deputātus, var likties neparasta, taču tā ir apstākļu un dzīves īstenības diktēta. Sabiedrības veselīgajam pārstāvim (arī ārstam) grūti izprast slimo līdz brīdim, kad šādā situācijā nav nokļuvis viņš pats. Acīmredzot ir jābūt personīgi iejauktam "VDK sadarbības" mutulī, lai izprastu šodienas dzīves īstenības absurdu, brīžam pat prettiesiskumu un, pats galvenais, bīstamību Latvijas nākotnei… Absurdu saskatu jau tajā faktā, ka man – 5. Saeimas Vēlēšanu komisijas un Mandātu komisijas apstiprinātam deputātam, neesot klāt, Saeima pieņem lēmumu, kas liedz man izmantot tās tribīni, lai paustu savu viedokli informācijai un aizstāvībai. Kā lai nerunā par absurdu, ja labi zināms, ka Latvijas PSR VDK savu dokumentāciju ilgstoši šķiroja, daļu iznīcināja, daļu izveda, daļu atstāja nākotnes Latvijai "savstarpējo attiecību noskaidrošanai". (..) Vai nav absurds, ka totalitārās sistēmas, kuras drošības garantam tā radīja VDK, dažādu laiku un dažāda ranga vadošie darbinieki (kuru privileģētais stāvoklis jau toreiz izslēdza jebkuru iespēju viņiem parādīties uzskaites dokumentos) joprojām var netraucēti ieņemt augstus politiskos posteņus (un ne tikai Saeimā!), bet arī lemt pārējo, "aizdomās turamo" likteni. 

Vai nav absurds, ka process sākās bez VDK oficiālas pasludināšanas par noziedzīgu organizāciju, bez iespējas, jau kļūstot par deputāta kandidātu, iegūt izziņu, vai par viņiem ir kādi kompromitējoši materiāli, bez primāras – stingras, principiālas un objektīvas aizdomās turēto aptaujas. Absurda, prettiesiska un noziedzīga ir arī informācijas noplūde – agrāk par aizdomās turētajiem visu jau uzzina žurnālisti. Kaislības sabiedrībā sit augstu vilni, nodarot neizdzēšamu ļaunumu "aizdomīgajiem", kaitējot valsts prestižam."

Vēstules turpinājumā Georgs Andrejevs izklāstīja savu biogrāfiju, pievēršoties arī pirmajam kontaktam ar okupācijas režīma drošības dienestu. "Neatceros gadu, kad tas notika, taču faktu neaizmirsīšu līdz dzīves beigām. Skolas direktors, manāmi uztraucies, ieaicināja mani tukšā klasē un pavēstīja, ka man tajā pašā pēcpusdienā jāierodas pilsētas iekšlietu daļā pie kāda izmeklētāja. Pēkšņā uzaicinājuma iemesli direktoram neesot paskaidroti, vienīgi apgalvots, ka mani nearestēšot. Pašu uzaicinājumu izpaust man neesot atļauts nevienam. Kā murgos atradu minēto kabinetu. Visa telpa bija pilnīgā tumsā, tikai uz rakstāmgalda dega galda lampa. Man ienākot un apsēžoties norādītajā vietā, vīrietis, tērpies privātās drānās, pagrieza spuldzi man sejā, taču pats palika gandrīz neredzams. Jautājumi sekoja cits citam – par it kā pretvalstisko noskaņojumu klasē (skolā bija atsevišķas meiteņu un zēnu paralēlklases), politiska rakstura anekdotēm un citi. Atbildēju, ka neko tamlīdzīgu neesmu pamanījis. Pratinātāja tonis pamazām kļuva neiecietīgāks, tad viņš sāka kliegt, ka visu zinot par mani un manu ģimeni, kas no boļševikiem gribējuši izbēgt, taču te vien esot. Neesot nekādu grūtību mūs aizsūtīt vēl tālāk, nekā esam bijuši kara laikā. Acīmredzot mani nervi bija sasprindzināti līdz pēdējam – atzīstos, es sāku raudāt un saucu, lai laiž mani ārā..."

"Pats grūtākais jautājums – ko darīt tālāk?" izstāstījis savas turpmākās gaitas, vēstules nobeigumā vaicāja Georgs Andrejevs. "Tas nekas, ka neesmu fondu prezidents vai banku valdes loceklis, ka nebraucu ar BMW vai jaunāko volvo kā viens otrs eksministrs. Profesora laikos iegādātais žigulis vēl ripo, vēl aizmirstas nav toreizējās zināšanas un dažas nākušas klāt – gan kādam noderēs. Esmu lasījis dažās publikācijās – proties un demisionē. Tas būtu visvienkāršākais – pat šo "grēksūdzi" nebūtu bijis jāpublicē…" 1994. gada 7. jūnijā Georgs Andrejevs demisionēja.

Top komentāri

Ieva
I
Viens no retajiem godavīriem!!! Cilvēks ar lielo burtu!
Kika
K
Fantastisks ĀRSTS, GODIGS CILVEKS, kas daudz darlijis Latvijas labă.
Neslāvs
N
čekistu laiks ir cauri, jāsāk izķert šodienas krievijai uzticīgie darboņi. Pretvalstiska un prokrieviska organizācija saSSkaņa tiek saukta par partiju un degradē demokrātiju Latvijā. Otra, neonacistiska - krievu sojuzs , tiek stutēta par latviešu valsts naudu un veic provokācijas pret Latviju.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas