Ēdienkarte kā Vincentā
Vienmēr smaidīgā pavāra Baltezera mājā svētku gaisotne gada pēdējā dienā jaušama jau no ielas – dārzā mirdz ar krāsainu spuldžu virteni apvīta skaista, ar saknēm zemē ieaugusi egle. No mājas nāk Mārtiņš, un kā vējš viņam pa priekšu skrien suņi – labradormeitene Nellija un itāļu spinone Koko. Tos es pazīstu, bet citi Mārtiņa mājdzīvnieki man ir pārsteigums – divi gaiļi, četrpadsmit vistas, neskaitāmi šķirnes baloži un pat divi kaķi!
Mārtiņš lepojas – putnu novietne izveidota pēc līdzības ar britu troņmantnieka prinča Čārlza vistu māju viņa ārpilsētas rezidencē Haigrovā. Pie novietnes piestiprināta liela koka sakta, iekšpusē vēl vairākas – tas Mārtiņa onkuļa Ernesta roku darbs. Ārpusē pie novietnes novietota videokamera – tagad putnu saimes dzīve rit kā uz delnas.
Saimnieku ieraugot, vistas kladzina, gaiļi dzied, baloži dūdo – klāt ēdienreize! Putnu ēdienkarte tikpat bagāta kā viesiem restorānā Vincents – olu čaumalas, biezpiens, maize, bioloģiskie graudi no Ināras Jansones saimniecības Kūdrāji, vitamīnu piedevas un smalki sakapātu zaļumu jūra – ziedkāposti, pētersīļi, dilles, avotkreses, salvija, spināti! Mārtiņš smej: "Visiem saku, ka manas vistas dēj dārgas Faberžē olas (krievu juvelieris Karls Faberžē bija pazīstams ar savā vārdā nosauktajām Lieldienu olām, kas izgatavotas no dārgmetāliem un dārgakmeņiem – red.)."
Vistām pa vidu dižojas divi gaiļi Edgars un Kristaps. Par pirmo Mārtiņš nejūsmo, tas ņerkstot kā varde, bet Kristaps ir Francijā selekcionētas Breses šķirnes gailis. Atbilstoši nacionālajai šķirnei Kristaps tērpies Francijas karoga krāsās – sarkana sekste, balts apspalvojums un zilas kājas! Diktofonā ierakstās abu gaiļu dziedājums. Man nav absolūtās dzirdes, te derētu mūsu mūzikas kritiķes Ineses Lūsiņas vērtējums. Noklusēju, ka man arī Edgara dziedājums šķiet gana daiļš, bet Edgars pat skaistāks par Kristapu – balts ar sarkanu seksti un spoži melnām astes spalvām rotāts. Taču mīlestība ir akla, un Mārtiņš tikai slavē savu Kristapu un apgalvo, ka pagaidām gadu jaunais putns te dzīvošot mūža maizē, bet "vecais krabis" Edgars iešot to pašu ceļu, ko priekšgājēji gaiļi Oskars un Viktors – uz katlu! Vienīgi gailis Ivans beidzis dzīvi traģiskā kārtā, pārlecot pāri putnu novietnes žogam tieši Nellijai zobos. "Vakarā atbraucu, un viņa man noliek pie kājām Ivanu. Nedrīkstēju rāties, jo labradors ir putnu suns, viņa daba darīja savu."
Dziedāt kā jaunībā
Kāpēc putniem doti cilvēku vārdi? Mārtiņš šķelmīgi teic: "Pirmajām vistām devu bērnības pilsētas Korbijas deju kopas meiteņu vārdus – Ilze, Gaisma, Tamāra, Laima, Gundega, Smuidrīte. Tagad dējēju ir daudz, un tās ir vienkārši vistas, kuras man iedeva Gunta no Vecpiebalgas un Sarmīte no Limbažiem. Vienas izaug un aiziet katlā, jaunas nāk vietā. Vajadzētu gan vistas un baložus gredzenot, citādi kādam viesim var tikt dikti sīksts putns. Taču sākās viss, īsti nedomājot par putnkopību. Redzi, brālim Jānim Itālijā bija pāris vistu un pīle. Nolēmu viņu pārsteigt, kad ieradīsies ciemos. Tagad pats brīnos, par ko tas pārsteigums izvērties."
Vai apkārtējo māju iedzīvotāji neprotestē pret agrajiem dziedājumiem? "Man šķiet, ja nebūtu manu gaiļu, te viss būtu dikti kluss. Es katru rītu ceļos ar gaiļiem. Vistu olas izdāļāju kaimiņiem un draugiem. Tā ir visskaistākā dāvana. Ja gadās nosmērēta ar vistu kakām, nevajag mazgāt, citādi ola bojājas. Gaiļi dzied visu dienu. Man patīk."
Protams, ka patīk, jo Mārtiņš pats ir liels dziedātājs. Jaunībā viņa balss skanējusi koros diriģentu Roberta Zuikas, Alberta Jēruma, Lilijas Zobenas vadībā Anglijā, Vizmas Maksiņas rokas vadītā korī Kanādā. Nesen Mārtiņš atkal sācis dziedāt korī pie diriģentes Kristiānas Krievas. Viņš pasūkstās: "Visu mūžu esmu bijis tenors, bet tagad mani ielika baritonos." Saimniekam visu laiku līdzās ir abi suņi. Labradoru Nelliju Mārtiņš iegādājās, kad Mūžības ceļos aizgāja viņa mamma Hermīne Rītiņa: "Toreiz man bija itālu spinone Pablo, lai viņam vienam nebūtu garlaicīgi, paņēmu Nelliju, viņai jau deviņi gadi. Savukārt brālis Jānis pirms septiņiem gadiem no Itālijas atveda Koko. Ikdienā agri ceļos, pufaiku mugurā, zābakus kājās, un trijatā skrienam pa mežu, tas mums tepat aiz pagalma vārtiņiem, un vakarā tāpat. Ar Koko jau pāris reižu esmu bijis medībās uz meža pīlēm."
Par kaķiem Mārtiņš vēl pirms gadiem pieciem man teica – kaķu šeit nebūs nekad! "Negribēju ne par ko, bet dārzniece Maruta klāstīja – tev vajag vienu kaķi, tas nes laimi mājās. Viņa atveda Rūbiju, teica – ja nepatiks, ņemšu atpakaļ. Bet tu jau zini, kā ir, kad atnes. Pavasarī gribēju sterilizēt, bet nokavēju, šī jau ar kaimiņienes Edītes Jērumas runci sagāja kopā. No tā vienīgā metiena atstāju Rūbijas dēlu. Abi lieli mednieki. Brālis Andrejs dusmojās – labi, peles lai nes, bet ka arī putniņus bendē nost! Es oponēju – cilvēks, laukus ar ķīmijām miglojot, nogalina simtiem reižu vairāk putnu."
Lai viss ir labi
Ataugas ir gaiša māja. Ziemas dārzā zaļo olīvkoks, kokos vīd īsti mandarīni un citroni, kafijas kokā zaļas pupiņas, blakus vīģes un vīnogu koks, bet, kad ziedot ingvers, plašo telpu pārņemot tā tīkamā smarža. Mārtiņš no katra ceļojuma atvedis kādu zariņu, kas, zemē iesprausts, vienmēr sakuplo: "Man reiz paziņa teica – dulls tu esi, bet tev viss padodas! Es rakstu dienasgrāmatu. Vakar uzrakstīju, ka esmu laimīgs. Nezinu, kāds būs Gaiļa gads, bet man labi cilvēki apkārt un pašam lieli plāni. Raitāk jāvirza slow food kustība. Latvijas koros nekad neesmu dziedājis, tagad ceru dziedāt Latvijas simtgades kopkorī. Āfrika man sirdī iekritusi, tur gribu atgriezties atkal un atkal. Gada sākumā atkal turp braukšu. Viss ir labi."