Statistika rāda, ka diemžēl rindas uz bērnudārziem joprojām ir garas. Kā vērtējat šādu situāciju?
Šobrīd Latvija iet tajā virzienā, lai visiem bērniem būtu pieejama pirmsskolas izglītība. Tomēr tas solis ir pārāk gauss. It īpaši tas attiecas uz lielajām pilsētām. Risinājumi jāmeklē straujāk. Es koordinēju darbu Privāto pirmsskolu biedrībā, kurā apvienojušās 40 lielākās iestādes, un uzskatu, ka mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai bērnudārzos būtu mazliet vairāk vietu nekā bērnu, lai vecākiem būtu brīva izvēle. Tas atrisinātu milzum daudz jautājumu, arī to, ka vecāki ar mierīgu sirdi var atgriezties darbā, neanalizējot, vai pirmsskolu labāk sākt no pusotra vai trim gadiem. Lai gan saprotam, ka psiholoģiski labāk to darīt no trim gadiem, taču likumdošana neparedz vecākiem tik ilgu palikšanu mājās ar bērnu. Tāpēc mums bērnudārzos jārada tāda vide, kas bērnam ir vislabākā.
Bērnudārzi turpināja darbu arī ārkārtas situācijā, tostarp privātie. Satraukumu radīja fakts – lai gan daļa bērnu ārkārtas situācijas laikā neapmeklēja privāto pirmsskolas izglītības iestādi, vecākiem par to bija jāmaksā.
Jā, šaubu un neizpratnes vilnis sociālajos tīklos uzbangoja tā, ka nonāca līdz Izglītības kvalitātes valsts dienestam. Sākās aktīvas diskusijas par to, ka vecāki neved bērnu uz dārziņu, bet maksa netiek atcelta. Nācās vēlreiz skaidrot, ka vecāku līdzfinansējums nav paredzēts kādām ekstrām vai bērnudārza peļņas nodrošināšanai. Šī nauda aiziet infrastruktūras uzturēšanai un telpu īrei. Un to cenas ir tādas, kādu nosaka nekustamā īpašuma tirgus. Ja ēkas īpašnieki nedeva atlaides, tad izdevumi bērnudārza īpašniekiem bija tikpat lieli kā pirms ārkārtas situācijas, un tātad nevarēja piešķirt atlaides vecākiem. Te gribu atsaukties uz skandināvu praksi – tur neatkarīgi no tā, vai bērnudārzs ir pašvaldības vai privāts, par pakalpojumiem jāmaksā vienāda summa. (Norvēģijā puse bērnudārzu ir privāti, puse – pašvaldības dibināti, un vecākiem būtisks ir nevis dibinātājs, bet tuvums dzīvesvietai un programma.) Bet pie mums starpība svārstās 100 līdz 150 eiro apmērā, un tā ir arī vidējā summa, kas vecākiem jāpiemaksā. Babītes novads līdzfinansē 330 eiro, bet kopējā summa vienam bērnam ir 380 līdz 400 eiro, līdz ar to vecākiem no savas kabatas nākas maksāt mazāk.
Kā šobrīd kopumā ir ar pašvaldību atbalstu privātajiem bērnudārziem?
Ministru kabineta noteikumi paredz: ja ir rindas uz pašvaldības bērnudārziem, vietvarai jālīdzfinansē privātās pirmsskolas iestādes pēc noteiktas metodikas, kas tika izstrādāta 2015. gadā. Tā tika radīta, lai mazinātu lielo plaisu attiecībā uz pašvaldības atbalstu privātajiem uzņēmējiem. Jau pieminētais Babītes novads līdz šim ir bijis dāsnākais atbalstītājs. Taču kopumā starpība starp dažādu dibinātāju iestādēm palika, jo metodika nav detalizēti pilnveidota, tādējādi dodot iespēju vietvarai neiekļaut pirmsskolas izglītības grozā patiesos izdevumus. Tad nu iznāk, ka joprojām galvenā ir excel tabula, nevis bērns. Ja attieksme nemainīsies, situācija paliks tāda pati – bērns tiks uzņemts ar vairāku simtu kārtas numuru, un vecāki visu laiku nervozēs, kad viņam tiks vieta bērnudārzā un vai vispār tas notiks.
Ja būtu politiskā griba, rindas uz bērnudārziem varētu ātri sarukt, jo privātais sektors ir sevi pierādījis kā labu spēlētāju. Desmit gadu laikā tas ir veiksmīgi attīstījies. Piemēram, tas, ka Rīgā ir 150 privāto pirmsskolas iestāžu, kas saņem pašvaldības līdzfinansējumu, ir labs pierādījums manis teiktajam. Tiesa, daļa šo iestāžu ir nelielas – ar vienu vai divām grupiņām, taču, ja būtu lielāks atbalsts, vairākas no tām noteikti varētu paplašināties.
Jāteic, ka attiecībā uz privātajiem bērnudārziem noteikumi desmit gadu laikā ir mainījušies nepārtraukti. Kad mans jaunākais bērns gāja dārziņā, ik gadu bija kādas izmaiņas. Piemēram, 2011. gadā tie, kas gribēja palikt kopējā rindā un izvēlējās tikai uz laiku iet privātajā dārziņā, saņēma mazāku līdzfinansējumu. Kas gribēja lielāku, tiem bija jāiet no rindas laukā. Tad atkal notika kārtējās izmaiņas un visiem bija jāpaliek kopējā rindā. Un, ja pienāca kārta pašvaldības iestādē, tad bija jāiet no privātā bērnudārza pat piespiedu veidā projām. Tad tika izdomāts vēl absurdāks variants, proti, ka rindā jāstājas ar nākotnes datumu. Galu galā radās jautājums – kāds labums no tā bērnam? Kā ir tagad? Ja vecāki izvēlējušies sūtīt savu bērnu privātā dārziņā, tad viņiem ir tiesības saņemt līdzfinansējumu līdz pat skolas vecumam.
Vai joprojām nav tā, ka vecāki privāto bērnudārzu redz kā pagaidu risinājumu?
Tā nereti notiek, un tas noteikti nav labākais risinājums. Tādējādi bērns tiek nolemts adaptācijai divreiz: vispirms iedzīvojas privātajā, bet, kad pienāk rinda pašvaldības dārziņā, viņam atkal jāpierod pie citas vides un cilvēkiem. Arī iestādes darbiniekiem šī milzīgā bērnu rotācija rada neērtības.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 10. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!