Saeima piešķir onkoloģijai 10 miljonus eiro

Tāda labvēlība no Saeimas,nu jau plātīsies visos saziņas līdzekļos.Lai nu kam,bet veselībai varētu atvēlēt vairāk,jo citādi viss tiek novelts uz iedzīvotāju ziedošanu,kuri protams ir saprotošāki nekā simts pārgudrās galvas.

http://apollo.tvnet.lv/zinas/deputati-iedzivotaju-prasitos-10-miljonus-veza-arstesanai-neatrod/743379

Lasītākās ziņas FOTO: Policija aizdomās par operas mākslinieku apzagšanu meklē šo vīrieti FOTO: Policija aizdomās par operas mākslinieku apzagšanu meklē šo vīrieti 8 PVN shēmas - kā narkotikas PVN shēmas - kā narkotikas 24 VIDEO: Irānas pauerlifteris Rio paralimpiādē pārsteidz pasauli VIDEO: Irānas pauerlifteris Rio paralimpiādē pārsteidz pasauli 19 Ziemeļkoreja: Plūdi ir lielākā traģēdija kopš Otrā Pasaules kara Ziemeļkoreja: Plūdi ir lielākā traģēdija kopš Otrā Pasaules kara 10 ASV policija izmeklē biedējošu klaunu parādīšanos vairākos štatos ASV policija izmeklē biedējošu klaunu parādīšanos vairākos štatos 7 Kāpēc ir nelaime valstī? vai Visu varu vidusslānim! 65 Autors: Financialis . 2009. gada 20. janvāris 16:08 0 0 0 Nosūtīt Nepietiek laika izlasīt ziņu līdz galam? Pievieno ziņu LASI VĒLĀK, lai izlasītu to brīvākā brīdīx Pievienot Kompradori - daļa buržuāzijas ekonomiski atpalikušās valstīs, kas pārstāv oligarhus vai ir starpnieks starp ārzemju kapitālu un valsts iekšējo tirgu. Kopš Dziesmotās revolūcija uz savu bērnu ilgu spārniem atnesa Brīvību mūsu mazajā zemītē ir pagājuši tuvu divdesmit gadi. Vēsturē tas ir mirklis – Latvijas tautai – vesela paaudze – paaudze, kam atkal jāatgriežas uz barikādēm. Šodien nelaime ir valstī - tautas ienaidnieks nenāk pār robežu un neuzbrūk – šodien ienaidnieks atrodas tieši Latvijas sirdī. Mēs būvējam barikādes, lai sāktu cīniņu ar daudzgalvainu briesmoni - kompradoru režīmu. Ekonomikas vēstures grāmatās kompradoru režīmu raksturo šādi: „Kompradoru buržuāzija piekopj antinacionālu - proimperiālistisku politiku un leģitīmām (nepilnības vēlēšanu tiesībās) un neleģitīmām (mafiozās struktūras un organizētā noziedzība) metodēm tiecas uz varas pārņemšanu valstī visos līmeņos.” Kompradoriski – oligarhiskais režīms tiecas pārņemt savā kontrolē spēka struktūras un tiesu sistēmu, rada valsts vajadzībām neadekvātu birokrātisko aparātu, kura ierēdņi ir ļoti labi apmaksāti – faktiski tiek izveidota specifiska materiālās un morālās stimulēšanas sistēma, kas liek ierēdņiem pieņemt lēmumus režīma interesēs, lai, izpatīkot saimniekiem, saņemtu materiālus labumus un virzību pa karjeras kāpnēm atkarībā no lojalitātes saimniekiem. Kā viens no papildus ienākumu avotiem režīma algotajiem ierēdņiem šādu režīmu apstākļos ir kukuļņemšana. Kompadoru režīma galvenais ienaidnieks ir materiāli un politiski neatkarīga tautas vidusslāņa izveidošanās, kas sasniedzot „kritisko masu” var vērsties pret režīmu visā savā bardzībā. Šī iemesla dēļ kompradoru režīms īsteno valstī tādu politiku, kura ir vērsta uz uzņēmējdarbības bremzēšanu un pret stipra vidusslāņa veidošanos. Režīms savai drošībai realizē tādu ekonomisko politiku, lai ierindas tauta atrastos uz nabadzības robežas, tikai ar tādu – nomāktu tautu ir vieglāk manipulēt un ar populistiskiem lozungiem piespiest vēlēt par režīmam vajadzīgiem cilvēkiem. Kompradoru režīms cenšas „iebarot” radošo inteliģenci, kas savā brīvajā domāšanā var vērsties pie tautas ar režīmam neizdevīgiem aicinājumiem. Oligarhiskie grupējumi un kompradori, kas stāv aiz šiem režīmiem cenšas pārņemt savā kontrolē masu medijus un izmantot tos režīma atbalstīšanā. Latvijas tauta līdz ar neatkarības iegūšanu iekļuva noslēgtā lokā „nabadzība – autoritārisms”. Šī noslēgtā loka būtība ir apstāklī, ka Padomju okupācijas rezultātā atguvām ļoti nabadzīgu valsti. Esam valsts, kuras pavalstnieki vēl joprojām ikdienā aizņemti ar gluži dzīvnieciskām rūpēm par fizioloģisku izdzīvošanu, nevar patstāvīgi aptvert notiekošo globālajā ekonomikā un vietējā politikā, tādēļ ļoti viegli ļaujamies politiskajām manipulācijām, ko veic valsts kopumā un sevišķi mūsu valsts harizmātiskie demagogi. Vēlēšanu likuma trūkumi mūsu valstī dod iespēju samērā leģitīmi nākt pie varas bagātu oligarhu ielikteņiem un ārvalstu kapitāla lobijiem, kuri kā viens tā otrs ir orientēti uz tīri finansiālu ieguvumu saviem saimniekiem. Tā nu mūsu valstī jau no neatkarības iegūšanas brīža izveidojies un pie varas atrodas kompradoru režīms. Latvijas kompradoru režīms ne ar ko neatšķiras no tādiem pat režīmiem citur pasaulē – arī pie mums notiek valsts izlaupīšana vispārējas korupcijas un ekonomiskās noziedzības pavadījumā un, kā jau kompradoru režīmam pienākas, spēka struktūras, kurām būtu jānovērš minētā pretlikumīgā darbība, kontrolē šī paša režīma ielikteņi. Tās struktūras kas, to vai citu iemeslu dēļ, neatrodas režīma kontrolē, tiek nemitīgi diskreditētas un to darbība ar dažādu politisku vai ekonomisku instrumentu palīdzību tiek bremzēta. Stāvoklis Latvijā ir tipisks visām atkarīga perifērijas kapitālisma valstīm, kurās ekonomisko un politisko atkarību padziļina izlaupīšana gan no ārpuses caur kompradorisko lobiju aģentūru, gan no iekšpuses – caur vampirējošo kabatas birokrātisko aparātu un oligarhiskajām shēmām. Tāds pats noslēgtais loks „nabadzība – autoritārisms” jau pusotra gadsimta nemitīgi tiek atražots Latīņamerikā (Lūk no šīs vietas arī aug kājas slavenajam Nobela prēmijas laureāta slēdzienam par Latvijas līdzību ar Argentīnu), kur ar „demokrātisku” procedūru formālu ievērošanu kompradoriski – oligarhisks režīms nepārtraukti mainās uz kompradoriski – policejisku režīmu, un otrādāk. Kompradoriski - oligarhiskais režīms Latvijā Mūsu valstī kopš pirmās Atjaunotās Republikas Saeimas veidošanā viens autoritārs režīms nomainīja citu visā mūsu valsts Jaunajā vēsturē. Līdz brīdim, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, valstī valdīja oligarhiskais režīms, pie varas bija oligarhu un oligarhisko klanu ielikteņi, kas attīstīja valsti pieņemot lēmumus un likumus, kuru lietderība tika skatīta nevis no tautas labklājības un valsts uzplaukuma viedokļa, bet vienīgi caur oligarhisko saimnieku interešu prizmu. Kā jau tas raksturīgi kompradoriski - oligarhiskiem režīmiem, ar nolūku tika bremzēta uzņēmējdarbība Latvijā. Kopš neatkarības atgūšanas valstī nav Valsts attīstības Programmas, vienīgie mērķi, kas tika nosprausti – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šis bija Latvijas oligarhu un viņu ielikteņu režīma zelšanas laiks. Tika radīts paklausīgs birokrātiskais aparāts – izveidojās režīmam paklausīgs vidusslānis, kurš pārsvarā sastāvēja no birokrātiskās elites labi apmaksātajiem ierēdņiem. Lielu daļu savas ietekmes un ienākumu oligarhiskie shēmotāji ieguva no ēnu ekonomikas. Savās interesēs režīms ļāva ēnu ekonomikai legalizēties – Latvijā parādījās pirmie miljonāri, kas būtībā par savu stāvokli vēl līdz šim ir pateicīgi oligarhisko režīmu saimniekiem, tādēļ viņu atbalsts – gan morālais, gan materiālais režīmam ir garantēts. Valstī iestājās stāvoklis, kad divas trešdaļas tautas saprata, ka ļoti mīl Latvijas zemi, bet dziļi ienīst Latvijas valsti. Sākās ekonomiskā emigrācija. Šādā situācijā ierindas tauta samērā pārliecinoši nobalsoja par iestāšanos ES, jo viņiem tika iepotēts, ka dalība aliansē uzlabos tās stāvokli. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā situācija Latvijā mainījās – taču izmaiņas galvenokārt notika režīma struktūrā. No oligarhiska režīma, tas pārtapa par kompradoriski – oligarhisku. Mūsu oligarhu interesēm režīmā pievienojās lielā ārzemju kapitāla intereses un režīma ielikteņu pulkam pievienojās kompradoru aģentu armija, kas Latvijā pārstāvēja un līdz šai dienai pārstāv Ziemeļvalstu banku kapitālu, lielās telekomunikāciju kompānijas utt. Iestājās Režīma Treknie gadi. «Trekno gadu» laikā, kas savā būtībā bija lielo ārvalstu banku lobiju dominēšanas laiks, savu saimnieku interesēs banku sfēras kompradori sarūpēja tautai tik patīkamos „pieejamo kredītu” svētkus. Tika uzbūvēta kredītu piramīda, kuras pašā augšā atradās lielās Ziemeļvalstu bankas, kas šogad savos pārskatos var atļauties uzrādīt, ka trešdaļa peļņas saņemta no meitas uzņēmumiem Latvijā. Kopā Banku kompradori nodrošināja saviem saimniekiem tuvu 16 miljardu iezvietošanu mūsu valstī. Banku kompradoru uzdevums bija nodrošināt maksimālu līdzekļu izvietošanu, tādēļ tika iedarbināti mehānismi, kas stimulēja Nekustamo īpašumu tirgu, kuru oligarhiskā režīma daļa tūlīt pat sadalīja starp pašu kontrolētiem uzņēmumiem, starp savējiem tika sadalīti celtniecības apjomi, nodrošinot oligarhisko shēmu veidotājus un režīma atbalstītājus ar milzīgiem ienākumiem no mākslīgi izveidotā burbuļa. Tikai iedomājieties, kur tad palikusi tā nauda, kas veido starpību starp nekustamā īpašuma reālo vērtību, kas vairāk vai mazāk lēšama skatoties uz šīs dienas cenām un to cenu, ko daudzus desmitus gadu pildot kredītsaistības, samaksās mājsaimniecības Latvijā? Banku lobijiem bija izdevīgi, ka cenu burbulis izveidojās tik liels – jo augstākas cenas par nekustamo īpašumu, jo lielāka bankas izsniegtā kredīta summa – jo lielāka bankas peļņa. Uz vispārējā būvniecības uzplaukuma fona, celtniecības izmaksu apogejā tika uzsākta Nacionālās Bibliotēkas, Koncertzāles un citu no valsts finansētu objektu būvniecība. Palūkojaties uz to, cik veikli un cītīgi vara izvairās no sarunas par valsts attīstības Programmu. Patiesībā jau mums visiem bija jāpaliek tramīgiem brīdī, kad izpildījām pirmo maksimuma programmu – iestājāmies NATO un ES, jo kopš tā brīža valsts ir attīstījusies bez jebkādas programmas. Programma bija, taču ar valsti tai nebija nekāda sakara. Reakcija Viss būtu turpinājies tālāk, ja vien pasaules krīzes ietekmē naudas plūsma piramīdas darbības nodrošināšanai neapsīktu un burbulis neplīstu. Iestājusies reakcija. Tauta pamazām sāk izprast savu neapskaužamo lomu un stāvokli. Neapmierinātība sāk izvērsties tautas kustībās, sapulcēs un manifestācijās. Neapmierinātība izpaužas arī bruģakmeņos, ko mērķējot uz valdošo režīmu Saeimas logos sametuši vissaniknotākie. 14.janvārī mēs pamodāmies citā Latvijā un no tās dienās medijos pie laika ziņām varam lasīt, ka šī nakts Rīgā pagājusi mierīgi. 14.janvārī mēs pamodāmies citā Latvijā, jo 13.janvārī Latvijas kompradoriski - oligarhiskais režīms kā kāpurs sāka tīties kokonā – tika sperts pirmais solis, lai pārietu režīma otrajā fāzē – kompradoriski – policejiskajā. Šim scenārijam bija nepieciešami divi faktori – nekārtības ar kurām jācīnās un kuras veidotu bāzi nākamajam – policejiskam režīmam un iespēja uz brīdi pazust ēnā, lai pārstrukturētu savus spēkus un izmodelētu iespējamo darbību. (Ar dažādu politisku, sociopsiholoģisku un citu masu ietekmes metožu palīdzību, mūsu valstī šis kompradoru režīms centīsies panākt situāciju, kad zem „kārtības ievešanas” lozungiem valstī izveidotos spēka struktūras kontrolējošs grupējums, kas pārņemtu izpildvaru valstī un parlamenta vairākuma atbalstīts, uz vispārējā katastrofālās krīzes fona, censtos pārliecināt nabadzībā un kredītparādos novesto elektorātu nepieciešamībā izveidot pagaidu „policejisku valsts vadību”. Domājams, ka aicinājums balsot par „stingras rokas vadību” spēlējot uz tautas atmiņām par Kārļa Ulmaņa režīmu, mūs sagaida arī pirmsvēlēšanu cīņā pirms ārkārtas vēlēšanām, kuras kompradoru režīmam būtu ļoti izdevīgi apvienot arī ar Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanām.) Abi šie faktori Latvijā ir – nekārtības Vecrīgā un Saeimas atlaišanas aicinājumi. Režīmam atliek tikai pasteidzināt situācijas attīstību, lai starprežīmu logs, kurš palicis vaļā, nebūtu atvērts par ilgu un pa to laiku režīma vietu neieņem ekonomiski un politiski aktīva vidusslāņa Nacionālo interešu spēki. Scenāriji Izeja no noslēgtā loka strupceļa iespējama vienīgi izveidojoties Latvijā ekonomiski – pašpietiekamu (bagātu) un tādēļ politiski patstāvīgu saimnieku „kritiskai masai”, kas spētu mest izaicinājumu valdošai kompradoru elitei. Kā liecina vēsture un jau minēto Latīņamerikas valstu pieredze, tikai nacionālās buržuāzijas „kritiskā masa”, kuru vēstures rakstos dažkārt sauc par „trešo kārtu” vai mums daudz saprotamāko „vidusslāni” (lūdzu gan nejaukt ar lielā skaitā esošo labi apmaksāto algoto režīma „apkalpojošo slāni”) spēj stāties pret kompradorismu. Pie tam cīņā pret kompradorismu mūsu vidusslānim jāsoļo pirmajās rindās, jau aiz viņiem jāsoļo strādniekiem un kalpotājiem, tad arodbiedrību kustībai un tad visa veida komunistiski - sociālistiskās ideoloģijas karogu nesējiem. Neskatoties uz to, ka režīms ne vien nekad nav rūpējies par nacionālā biznesa interesēm Latvijā, un ar vieglu roku iznīcinājis vairākas Latvijas ekonomikai vitāli svarīgas nozares - cukura ražošana, zvejniecība un zivju pārstrāde, lauksaimniecība. Neskatoties uz to, ka Latvijas vidusslāni kā nātre nomāc iepriekš pieminētie labi apmaksātie algotie režīma apkalpotāji. Neskatoties uz to, ka visi nacionālie uzņēmumi būtībā darbojas nevis pateicoties valsts atbalstam, bet gan par spīti režīma pretdarbībai. Par spīti visam iepriekš minētajam Latvijā ir vēl palicis, kaut arī plāns kā pergaments, bet tomēr izveidojies un dziļi noskaities, nacionālā biznesa saimnieku slānis, ekonomiski un politiski aktīvu cilvēku “kritiska masa” kas ir patriotiski noskaņoti, kuriem rūp valsts, kurā viņi strādā un dzīvo. Un pie varas esošais režīms lieliski saprot, ka tas ir visbīstamākais un šobrīd vienīgais pretspēks. Lai glābtu sevi no vidusslāņa dusmām kompradoru režīmam jāmutē, jānomaina vilka āda uz jēra kažoku. Tādēļ ar izcili populistiskām metodēm (līdzīgi kā TP paziņojums par ārkārtas vēlēšanām) tiek iniciēti stihiski procesi, haoss politiskajā laukā, lai kompradori, izklīstot pa politiskajiem spēkiem, kuri nav sevi sakompromitējuši ar dalību režīmā, veidojot jaunus politiskos spēkus un nomainot darbojošās personas varētu duļķainajā politiskajā vidē gatavoties nākamajam cēlienam. Lai saasinātu procesus un novērstu sabiedrības uzmanību no saviem ielikteņiem, gan kompradoru saimnieki, gan oligarhi pieklust un pazūd no publiskās telpas – viņu intereses ir nodrošinātas (Latvijas gadījumā – miljardos mērāms valsts kredīts jau ir sarunāts) un tagad laiks apklust un gatavoties tam, lai uz skatuves parādītos jau kā stingrās rokas režīmam. Pa šo laiku notiks sociālais sprādziens valstī, bezdarbs un cenu kāpums liks tautai vērsties pie valsts ar prasību palīdzēt kredītu ņēmējiem grūtajā laikā un valdība – lai kurš arī būs šīs valdības vadītājs un kādi cilvēki arī nebūtu valdības sastāvā – būs spiesta daļu no miljardos vērtā aizņēmuma novirzīt tautas kredītsaistību segšanai, garantiju sniegšanai un tamlīdzīgiem soļiem. Tādējādi Banku kompradoru uzdevums tiktu izpildīts un viņu saimnieki saņemtu galveno – to, ka kredīti, kas izsniegti mājsaimniecībām tiktu garantēti nevis ar īpašumiem, kuri atkal maksā tik cik tiem jāmaksā un nesedz pat pusi no saistību vērtības, bet gan segti ar valsts garantijām, kas nozīmē, ka bankas uzlabos sava kredītportfeļa kvalitāti un garantēti saņems savu peļņu. Uzdevumi Kamēr iepriekšējais režīms ir kokonā un gatavo nākamo scenāriju, logs ir palicis pavērts. Mūsu visu uzdevums ir nodrošināt lai pa šo logu Latvijas valsts pārvaldē ielaužas zemāko slāņu ekonomiskā pašpietiekamība. Šim nolūkam nepieciešams, lai īsā laikā izveidotos saliedēta Nacionālo interešu pārstāvju grupa, kas zem demokrātisko tiesību karogiem spētu apvienot savā paspārnē visa veida antiautoritāros spēkus un politiskās apvienības izveidotu plašu koalīciju, kuras mērķis būtu nabadzības izskaušana un apstākļu radīšana reālai Latvijas modernizēšanas uzsākšanai. Prasība reāli stimulēt mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību tikai ārēji izskatās mērena – savā būtībā tā ir radikāla attiecībā pret autoritāriem režīmiem. Tauta, kas spēj pati saviem spēkiem nodrošināt sevi un savas ģimenes un nav atkarīga no režīma savās interesēs dalītā budžeta, spēj labāk izprast politiskos, ekonomiskos procesus un spēj pretoties kompradorisku režīmu demagoģiskajām manipulācijām. Lai uzsāktu cīņu ar kompradorisma monstru, nepieciešama konkrēta Programma, kas atbilstu visprogresīvāko un aktīvāko sociālo slāņu un pilsoņu interesēm. Apstākļos, kad visos valsts varas līmeņos valda korumpēti kompradori un ierēdņi, kuri savu interešu aizsardzībai izmanto administratīvos, parlamentāros, tiesu un mediju resursus nav reāli panākt kompradoru dalītā budžeta pārdali par labu vidusslāņa interesēm. Tādēļ ir svarīgi, netērējot spēkus un resursus neizpildāmu prasību uzstādīšanai, koncentrēties uz tādiem piedāvājumiem valstij, kas apmierina tikai vienu prasību – netraucēt mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai. Tieši zem šādiem lozungiem notika sīkburžuāziskās revolūcijas Rietumos aizpagājušajā gadsimtā. Visbeidzot, pret kompradoru zaglīgajiem spēkiem var izmantot patriotiskā intelekta spēku un, piedāvājot samazināt nodokļus, muitas nodevas un citus meslus uz eksportu orientētajās nozarēs, līdzīgi kā tas notiek visās modernajās ekonomikās, pavilkt aiz diedziņa, kuru pamazām velkot, varēs izvilkt visu ekonomikas modernizācijas šņorīti. Dotajā momentā valsti no noslēgtā „nabadzība – autoritārisms” spētu izvest tikai tādi politiskie spēki, kas spētu apvienoties konstruktīvai, straujai rīcībai. Lai mēs visi un Valsts kopumā spētu izķepuroties no krīzes, piecelties kājās un īsā laikā atgriezt aizņemtos miljardus, nepieciešama konsekventa ekonomikas virzīšana uz ekonomikā vispārpieņemto, pārbaudīto un atzīto principu, ka valsts balsts un demokrātijas pamats ir spēcīgs vidusslānis valstī. To nodrošināt var tikai un vienīgi radot modernizācijas sektorus, kuros ietilptu mazās un vidējās uzņēmējdarbības stimulēšana un atbalstīšana un eksportējošo uzņēmumu atbalsts. Lai valsti nepamestu eksportspējīgo nozaru uzņēmumi, nepieciešams tos atbalstīt ar pazeminātiem nodokļiem. No nodokļa sloga pilnībā jāatbrīvo augsti tehnoloģisku produktu ražotājus. Lai Latvijas uzņēmējiem būtu stimuls radīt augsti tehnoloģiskus produktus ar augstu pievienoto vērtību, lai Latvijas uzņēmēji būtu ne vien morāli, bet arī materiāli ieinteresēti atbalstīt Latvijas zinātni un zinātniskos kolektīvus. Jāļauj šādus augsti tehnoloģiskus produktus to ražotājiem brīvi pārdot pasaules tirgos par pasaules cenām un brīvi lietot sava darba augļus bez jebkādas ierēdnieciski-policejiskās kontroles valsts iekšienē. Tad mūsu vērtīgākajām smadzenēm nebūs vajadzības pamest Latviju un viņu nopelnītā nauda neaizplūdīs no mūsu ekonomikas un tiks tērēta valsts ekonomiskajos sektoros kuri tiek aplikti ar nodokļiem. Šādu valsts modernizācijas sektoru atbrīvošana no nodokļiem piesaistīs vietējos un ārvalstu kapitālus un investīcijas, radot jaunas darba vietas un netieši papildinās valsts un pašvaldību budžetus. Dotajā brīdī kompradoru samīdītā valsts ekonomika ir jāizvelk no dubļiem, jānospodrina, jāiedveš svaiga elpa un jālolo kā mazu bērnu – visdārgāko un vissvarīgāko mūsu valsts dzīvē. Tikai tā mēs spēsim modernizēt mūsu valsti un pārveidot to par valsti ar spēcīgu vidējo slāni, uz eksportu orientētu ekonomiku. Tikai tā mēs iegūsim valsti, kurai nedraudēs mūžīgā atrašanās oligarhiski – kompradorisku režīmu varā, kurā pār uzņēmēju interesēm nedominēs ierēdņu un birokrātijas elite. Es saprotu, ka ir ļoti grūti atteikties no saukļiem „par sociālo taisnīgumu” vai „visu varu arodbiedrībām”... Taču, manuprāt, mūsu valsti no šīs politiskās un ekonomiskās krīzes, kam par iemeslu ir vietējo oligarhu un kompradoru aģentu autoritāro režīmu valdīšanas sekas, var izvest apvienošanās zem lozungiem - „labāko kumosu – vidējam un mazajam uzņēmējam” un „Latvija – uz eksportu orientēta ekonomika”.