Savā ziņā šādu rīcību var vērtēt arī kā Latvijas uzņēmēju dubultmorāli. Visvairāk "grēko" gaļas pārstrādātāji, iepērkot Polijas, Vācijas un Beļģijas izcelsmes gaļu. Piemēram, plašu popularitāti iekarojušās žavētās Rubeņu vistas nāk no Polijas un nevis ir audzētas Latvijā.
Uzņēmuma pārstāvis raidījumam norādīja, ka Latvijā vistas nemaz neesot, un paši Latvijas vistu lielražotāji pērkot tās no tām pašām Polijas "fūrēm", no kurām viņi. Arī uzņēmuma HKScan ar zīmolu Rīgas miesnieks produkcijā tiek izmantota lielākoties Igaunijā iepirkta cūkgaļa, nevis no Latvijas zemniekiem. Lai gan veikalu plauktos šie produktu tiek marķēti ar Latvijas labuma zīmi.
Arī uzņēmums Grānvedāle izmanto ne Latvijas cūkaudzētāju cūkas, bet gan ievestās no Polijas, vēsta informācija no paša uzņēmuma mājaslapas.
Dažādu gaļas izstrādājumu ražotājs Jānis Sauka, kuram pieder Ādažu desu darbnīca un kurš norāda, ka iepērk vietējo gaļu, saka, ka tā maksā apmēram 20% dārgāk nekā no citām valstīm, un citi uzņēmēji tādā veidā cenšas “nosist” gaļas izstrādājumu pašizmaksu.
No nākamā gada pavasara gaļas produktu marķējumā gan būs jānorāda produktā izmantotā gaļas izcelsme, vēsta Pārtikas veterinārais dienests (PVD). Tad patērētāji arī varēs uzzināt, no kurienes patiešām tā nāk un vai tai ir kāds sakars ar Latviju.
Izejvielas ne no Latvijas iepērk arī citu nozaru ražotāji. Piemēram, uzņēmums Spilva savos konservējumos izmanto tikai aptuveni trešdaļu vietējās produkcijas, pārējā nāk no tās pašas Polijas un Vācijas. Bet 20% no marinētajiem gurķiem burciņās pat tiekot pildīti ne Latvijā, bet, piemēram, Turcijā. Vietējās izejvielas, izņemot ūdeni, praktiski neizmanto arī alus ražošanā. Piemēram, uzņēmums Cēsu alus iesalu iepērk no Lietuvas, bet apiņus – no Vācijas.
Vislatviskākā situācijā šobrīd ir piena produktu un maizes sektors – šajās jomās pārsvarā tiek izmantots vietējo zemnieku ražots piens, kā arī milti no vietējo zemnieku graudiem. Tiesa, ar piena produktiem Vietējā labuma kampaņas kontekstā izveidojies tāds paradokss, ka daudzi Latvijas zemnieki pienu piegādā Lietuvas, konkrēti Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam, kura produkcija nonāk arī Latvijas plauktos, taču Latvijas labuma marķējums tam netiek piešķirts.
Vairāki uzņēmēji savu rīcību, ka izejvielas iegādājas ārzemēs skaidro ar to, ka Latvijā to nemaz nav iespējams iegādāties vai arī tā cena ir neatbilstoši augsta.
Kampaņas Latvijas labums iniciatoru - Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera vadītājs Jānis Endziņš raidījuma Aizliegtais paņēmiens diskusijā atzina, ka kampaņa neanalizē, no kurienes ņem izejvielas Latvijas ražotāji, tā tikai akcentē ražojumus, kuras gala produktā izcelsmes valsts ir Latvija. Tiesa, pašzreizējā situācijā sanāk, ka Latvijas labuma gods vienādi tiek gan to uzņēmēju produkcijai, kuri cenšas iepirkt izjevielas Latvijā un atbalstīt to ražotājus, gan arī to, kuriem tas īsti nemaz nerūp. Endziņš norāda, ka uzņēmēji tiekot aicināti būt patriotiskiem, taču konkrētus piemērus, kas būtu mainījuši izejvielu iepirkšanas paradumus, viņš nosaukt nevarēja.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa diskusijā atzina, ka konkrētus patērētāju maldināšanas likuma pārkāpumu viņa šajā gadījumā nesaskata, taču norādīja, ka patērētāji būtu tiesīgi zināt, no kurienes nāk izejvielas, lai varētu pieņemt lēmumu, ko un kā ar savu pirkumu atbalstīt.