Raidījums aprūpes centrā Rīgā pret bērniem fiksē šokējošu attieksmi

Raidījuma žurnāliste aptuveni 80 stundas strādāja par aprūpētāju zīdaiņu nodaļā, kur mitinās no ģimenēm izņemtie bērni un bāreņi.

Kopumā šī filiāle, kurā strādā apmēram 120 cilvēku, pērn no valsts budžeta izmaksāja apmēram 1,2 miljonus eiro, uz vienu bērnu aptuveni 1500 eiro. Centra vadītāja ir Inese Paudere, bet konkrēto filiāli vada Marija Ziņina - viņas abas ar labklājības ministra Jāņa Reira (Vienotība) lēmumu uz izmeklēšanas laiku atstādinātas no amata.

Žurnāliste sava darba laikā novērojusi, ka no vienas puses šiem bērniem viss it kā ir nodrošināts – ir skaistas telpas, gultiņas, spēļmantas, taču tajā pašā laikā darbinieku attieksme pret bērniem ir kūtra un neieinteresēta.

Piemēram, pašus mazākos bērniņus, kuri vēl tiek ēdināti no pudelītes, rokās lielākoties neviens neņem, ēdināšanas pudele tiek atstutēta gultā uz autiņa. Ja bērns vēl guļ, tad viņa mutīte tiek atspiesta vaļā, un tādā veidā pudelīte tiek ielikta mutē. Lielākie bērni ēdināšanas laikā tiek apsieti ar autiņu, un baroti ar karoti. Neviens nemāca viņus jau pamazām ēst pašiem.

Ierobežota arī ir šo bērnu kustības brīvība. Mazie zīdaiņi pēc barošanas tiek ielikti šūpuļkrēslos, un tā arī viņi pavada gandrīz visu dienas laiku, - kustēties, velties un ņemties neviens īsti neļauj. Savukārt lielākie bērni starp ēšanas reizēm tiek ielikti speciālā manēžā. Lai arī tur daudz rotaļlietu, un viņi var darboties, lielāko dienas daļu nekāda pieaugušo uzmanība viņiem netiek.

Tāpat, lai arī paši bērni tiek iegrožoti ar bargu disciplīnu, apkalpojošais personāls ar disciplīnas ievērošanu neaizraujas, - plānotie fizioterapeita apmeklējumi nenotiek, darbā ne vienmēr ir arī audzinātājas. Arī svaigā gaisā bērni netiek vesti regulāri, jo, kā slēpti ierakstītā sarunā norāda kāda aprūpētāja, "šodien ārā vējš un vadība jau nelika".

Bērnu attīstības speciālisti par šo izklāstu ir sašutuši.

" Kas mani pārsteidz, ir tas, ka mums taču ir kaut kāds mērķis, ka mēs šos bērnus pie sevis paņemam un kaut kad tie bērni no mums aizies un mēs gribam, lai kaut ko viņi būtu iemācījušies. Tieši sanāk tā teikt - ne tie bērni zina savus signālus, ne viņi zina, kā lietas darīt. Viņi ir pasīvie… nu, tā kā robotiņi," izteikusies fizeoterapeite Klaudija Hēla.

Savukārt klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte norādījusi: " Pētījumi rāda, ka līdz divu gadu vecumam bērniem 40% dienā vajadzētu no nomoda laika pavadīt individuālu laiku 1:1 ar pieaugušo, lai viņš optimāli, veiksmīgi attīstītos. Es domāju, ja šeit viņš stundu ir kontaktā ar pieaugušo, tad mēs paši varam izdarīt secinājumus, ko viņš no tā iegūst. Būtībā visstraujāk smadzenes attīstās pirmajos dzīves gados. Attīstās daudz ātrāk un neviens pieaugušais nevar noķert to attīstības tempu, kas ir zīdainim un mazuļiem, līdz ar to, ja mēs viņam liedzam iespēju caur kontaktu, caur acu skatienu, caur pieskārienu attīstīt sevi un veidot, mācīties kaut kādas prasmes, mēs būtībā viņu norakstām vai ierobežojam."