Bērziņš uzsvēra, ka patlaban Latvijai vairāk kā jebkad ir nepieciešams rīcības plāns un rīcības cilvēki. "Ja mēs paši gribam un varam, uzsveru - gribam un varam, lemt savas Tēvzemes nākotni, tad šobrīd ir pēdējais laiks būt vienotiem un izlēmīgiem, atmest klišejas un iesīkstējušus priekšstatus par latvietību, par savējiem un svešajiem, jo visas tautas, kas šajā zemē radušas sev mājas, tur cieņā un godā mūsu valodu, tradīcijas un simbolus, ir pierādījušas, ka prot strādāt kopā un izšķirīgos brīžos uzņemties atbildību par sevi un savu valsti. Tā tas bija 1918.gada 18.novembrī, 1990.gada 4.maijā, 1991.gada 21.augustā un es ticu, ka tā būs vienmēr," sacīja prezidents.
Viņš norāda, ka pēdējie pieci gadi vien ir viesuši tādas izmaiņas attiecībās starp valstīm un valstu grupām, par ko vēl nesenā pagātnē būtu grūti pat iedomāties. Darba un atbilstoša atalgojuma meklējumos uz citām valstīm ir devušies arī tie, kas vēl pirms gadiem desmit pat nepieļāva šādu domu, atzina Bērziņš. "Mūsdienu terminoloģijā runājot, Eiropas darbaspēks kļūst mobils, bet kāda aina mūs visus sagaida vēl pēc desmit gadiem? Kāda būs mūsu Latvija, kādu to vēlamies redzēt?" jautāja prezidents.
Viņš uzskata, ka šāda cilvēku pārvietošanās brīvība mazajām valstīm ir bīstams risinājums. "Ja Vācija tuvāko gadu laikā kvalificēta darbaspēka ziņā ir gatava uzņemt pat trīs Latvijas, tad nav grūti stādīties priekšā, kādas var būt mobilitātes sekas pārskatāmā nākotnē. Var jau teikt, ka visi nekad neaizbrauks, bet šādai paļāvībai nav attaisnojuma. Tai, pirmkārt, nebūs attaisnojuma mūsu bērnu un mazbērnu priekšā, ja viņi dzīvos Latvijā ar dažām lielpilsētām un tukšiem lauku apvidiem. Otrkārt, dzīves un fizikas likumi saka, ka ikviens tukšums agrāk vai vēlāk top aizpildīts. Jautājums: kas to aizpildīs?" sacīja prezidents.
Svētku uzrunā Bērziņš atgādināja, ka 2003.gada 20.septembrī, kad Latvijā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, 67% pilsoņu nobalsoja "par”, "pasakot skaidru "jā” arī pārmaiņu procesiem, ko šis lēmums pavada". "Nevar noliegt, ka šobrīd Eiropas Savienībai ir daudz jautājumu, kas tai jārisina neatliekami, bet mēs varam būt gandarīti par to, ka Latvijas attīstība nav neatrisināto jautājumu skaitā. Gluži pretēji: ar mūsu valsts izaugsmi tiek saistītas pamatotas cerības, mēs esam cerība turpmākai izaugsmei arī citiem, kas Latvijā saredz drošu sadarbības partneri, jo arī nebeidzami piesauktās krustceles, kuras Latvijai gan tieši, gan netieši piederas, ir mūsu priekšrocība un lielā iespēja," sacīja prezidents.
Bērziņš uzsvēra, ka Latvija nav nomale, bet gan centrs - "tā ir realitāte, un, šādi domājot, mums jāveido savas valsts nākotne, turklāt tāda nākotne, kas nebalstās uz parādu nastu nākamajām paaudzēm", ja vēl Latvijai neatkarību un ilgu mūžu.
Kā sacīja prezidents, nevajag būt pieticīgiem, bet pacietīgiem. "Ar šādu domu novēlu dzīvot vienmēr un atcerēties, ka nākotni var veidot tikai pozitīvas idejas un labas apņemšanās, jo, meklējot un apkarojot ienaidniekus, mēs iznīcinām savu labo gribu, devalvējam savus cēlākos mērķus un galarezultātā vēršamies paši pret sevi. Šis ir brīdis, kad jāizšķiras, kādā Latvijā turpmāk dzīvosim: stiprā un pašapzinīgā vai viegli ievainojamā un nestabilā. Šis lēmums ir mūsu pašu rokās. To nepieņems Briselē. To pirmkārt savās domās pieņemsim mēs – ikviens no mums," sacīja Bērziņš.
Svētku uzrunu pie Brīvības pieminekļa prezidents noslēdza ar novēlējumu "mūsu mīļajai Latvijai patriotiskus pilsoņus, gudrus un atbildīgus tautas priekšstāvjus un stabilu vietu Baltijas un Eiropas nākotnē."