Nenoliedzami, sāls tiek plaši izmantots mājas un restorānu ēdienos, un pārtikas ražošanā. Pareizās devās lietots tas palīdz izcelt gan ēdiena garšu, gan kalpo kā konservants, piemēram, marinējumos, vītinātās gaļas pagatavošanā u.tml. Sāls ir galvenais nātrija un hlorīdu avots uzturā, bet, lai uzturētu veselīgu organisma darbību, cilvēkam ir nepieciešamas arī citas minerālvielas, kā, piemēram, jods. Tas ir tikpat svarīgs un nepieciešams, tomēr par tā patērēšanu vajadzīgajā apjomā atceramies retāk.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR pēc Veselības ministrijas pasūtījuma veica pētījumu, lai novērtētu sāls un joda uzņemšanas daudzumu Latvijas iedzīvotājiem. Pētījuma rezultāti rāda, ka tikai neliela daļa pētījuma dalībnieku (14,3%) uzņēma optimālu sāls daudzumu.
Vairums – 70,7% – uzņēma vairāk nekā 7 gramus sāls dienā. Savukārt, pētot joda klātesamību, noteiktais uzņemtā joda daudzums vairāk nekā 70% pētījuma dalībnieku tika noteikts kā nepietiekams.
Cilvēkam ikdienā ir nepieciešams noteikts sāls daudzums, bet, lietojot ilgtermiņā sāli un nātriju saturošus produktus par maz vai nemaz, piemēram, ievērojot diētu ar limitētu nātrija saturu, var rasties muskuļu krampji un pat nervu sistēmas darbības traucējumi. Savukārt pārlieku liels sāls patēriņš veicina augstu asinsspiedienu, sirds, kuņģa-zarnu trakta un nieru slimības.
Eiropas Savienības (ES) līmenī iedzīvotāju uztura veselīguma tendencēm seko līdzi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), kas, balstoties uz zinātnisku pētījumu datiem, ir noteikusi uzturvielu vērtību rādītājus. Līdz ar to visās ES dalībvalstīs uztura un veselības aprūpes speciālisti tos izmanto kā pamatu, lai sniegtu iedzīvotājiem ieteikumus veselīgas pārtikas izvēlē.
BIOR un Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) norāda, ka optimālais sāls daudzums pieaugušajam ir 5,0 g dienā.
Arī grūtniecēm un sievietēm zīdīšanas periodā maksimālais ieteicamais sāls daudzums ir tieši tāds pats. Salīdzināšanai – ātri pagatavojamā zupa satur jau 2,0 g sāls, bet čipsu vai riekstu paciņa – vismaz 1,1 g sāls.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāve Līva Aumeistere atzīst: "Veikalos sāli var iegādāties jebkurai gaumei – jūras, Himalaju, melno u.c., tomēr sāls produktu daudzveidība nenozīmē, ka tie savā būtībā ir ļoti atšķirīgi. Atšķirīgais ieguves veids to padara garšas vai vizuālā ziņā citādu, tomēr tas tik un tā ir sāls, kura patēriņš ir jākontrolē, ja vēlamies dzīvot veselīgi un lieki nekaitēt savam organismam. Drošākais veids, kā samazināt sāls patēriņu, ir skatīties uzturvērtības norādes uz pārtikas iepakojuma – tas ir, cik gramu sāls produkts satur. Otra lieta – gatavot mājās un pēc iespējas vairāk lietot neapstrādātus, svaigus produktus, bet garšas uzlabošanai izmantot nevis sāli, bet zaļumus. Piemēram, selerija brīnišķīgi izceļ buljona garšu, kā rezultātā sāli zupai var pievienot daudz mazāk."
Jods ir mikroelements, kuru lielākoties uzņemam ar uzturu.
Vērtīgākie joda avoti ir zivis un citas jūras veltes, jūras kāposti, piens un piena produkti, jodētais sāls. Nedaudz joda atrodams arī olās, graudaugos, pākšaugos, dārzeņos un augļos.
Joda daudzums produktos ir saistīts ar tā daudzumu augsnē un ūdenī. BIOR direktors norāda: “Mūsu veiktais sāls un joda pētījums atklāja, ka jods trūkst visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šī pētījuma ietvaros netika pierādīta joda uzņemšanas saistība ar dzīvesvietu, ienākumiem vai izglītības līmeni." Tam piekrīt arī Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas Uzturs vadītāja Dr. Lolita Neimane: "Apkārtējā vidē jods (kā jodīds) ir nevienmērīgi izplatīts. Daudzās valstīs augsnes virskārta jodu zaudējusi šļūdoņu, plūdu izraisītas erozijas ietekmē, savukārt visvairāk joda atrodams okeānos. Jodīda joni jūras ūdenī oksidējas par jodu, kas iztvaiko atmosfērā un kopā ar lietu atgriežas augsnē, noslēdzot ciklu. Tomēr daudzos reģionos cikls norit lēni un nepilnīgi, nenodrošinot augsni un dzeramo ūdeni ar pietiekamu joda piesātinājumu. Tādējādi šajos reģionos izaudzētajā labībā ir zema joda koncentrācija, un tās patērētāji cieš no joda deficīta."
Jods ir nepieciešams vairogdziedzera hormonu veidošanai. "Jods kā mikroelements aptuveni 10–20 mg daudzumā sastopams cilvēka ķermenī un 70–80% no tā atrodas vairogdziedzerī," uzsver Dr. Neimane. Vairogdziedzera hormoni kontrolē ķermeņa metabolismu un daudzas citas svarīgas funkcijas, kā, piemēram, sirdsdarbību. Jods nepieciešams arī pareizai kaulu un smadzeņu attīstībai, nervu sistēmas darbībai, ādas veselībai. Jods it īpaši ir svarīgs grūtniecības pirmajos mēnešos, un bērnam zīdaiņa vecumā. Sievietēm grūtniecības vai zīdīšanas periodā, un tām, kuras ievēro vegānu vai veģetāru diētu, ir lielāks joda deficīta risks, ja papildus netiek īpaši piedomāts pie sabalansēta uztura ar pietiekamu joda daudzumu, jo šādu diētu cienītāji ikdienā nepatērē zivis, piena produktus vai citus jodu saturošus dzīvnieku valsts produktus.
Kā palielināt joda īpatsvaru ikdienas uzturā?
Pārtikas industrijai ir risinājums – kopš astoņdesmitajiem gadiem ir bijuši centieni panākt universālu sāls jodēšanu, kas ir bijis efektīvs veids, kā apkarot joda trūkumu visā pasaulē. Gandrīz visas Eiropas Savienības dalībvalstis atļauj pievienot jodu tikai sālim, bet daudzas valstis nosaka pārtikas ražošanā produktu kategorijas, kurās drīkst izmantot tikai jodēto sāli, tādējādi palielinot joda saturu piemēram, maizē. Ja ikdienā tiek lietots sabalansēts uzturs, kas ietver vairākus jodu saturošus produktus, iespējams, jods tiek uzņemts pietiekami daudz. Tomēr, ja cilvēks nav pārliecināts, ka ikdienā jodu uzņem pietiekošā daudzumā, eksperti iesaka veikalā izvēlēties sāli, kuram papildus ir pievienots jods. Arī jodētā sāls daudzumam ikdienā nevajadzētu pārsniegt 5 gramus, tāpēc tas nebūs risinājums, ja cilvēkam ir būtisks joda deficīts. Tad risinājums ir jāmeklē kopā ar ārstu un uztura speciālistu