Fragments no intervijas:
Cik jauno skolotāju katru gadu sagatavo LU?
Tie noteikti ir vairāki simti. It kā skan daudz, bet, paskatoties atsevišķas programmas, skaits nav nemaz tik liels. Piemēram, informātikas programmēšanas skolotājs - astoņi uz visām gandrīz 800 skolām Latvijā. Tā ka nav jāskatās kopējais skaitlis, bet kāda priekšmeta skolotāji absolvē. Turklāt šajā skaitā ir arī pirmskolas skolotāji.
Tomēr jau tagad daudz tiek runāts par to, ka skolotāju mums ir par daudz. Varbūt vajadzētu samazināt uzņemto studentu skaitu šajās programmās?
Ko nozīmē - par daudz? Manuprāt, visu regulē tirgus attiecības. Skolās ir ļoti daudz brīvu vakanču. Ja būtu par daudz, tad tādu nebūtu. Nākamā lieta - ir jāsaprot, ka notiek paaudžu nomaiņa. Liela daļa skolotāju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tāpēc es neredzu nekādu problēmu. Skolu direktori pat ir gatavi ņemt darbā cilvēku, kurš vēl tikai plāno apgūt pedagoģiju. Tāpēc arī ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kuri paredz, ka, apgūstot pedagoģiju 72 stundu apjomā, jau var iet klases priekšā. Tas ir izmisuma solis. Ko šajā laikā par bērna attīstību, mācību metodiku var paspēt uzzināt? Var gūt kaut kādu priekšstatu, bet ne vairāk. Tad, kad šādi noteikumi zudīs, varēsim teikt - o, jā, viss ir kārtībā, bet šobrīd tas ir glābšanas riņķis, lai varētu piesaistīt skolai cilvēkus tajos priekšmetos, kuros to trūkst.
Tad kur paliek tie simti jauno skolotāju, kurus katru gadu jūs un citas augstskolas sagatavojat?
No absolventiem tikai apmēram 7-10% ir tādi, kuri nestrādā skolās, bet jomās, kur ir nepieciešamas pedagoģiskās zināšanas, piemēram, dažāda tipa koledžās, personālvadībā. Par to nebūtu jākreņķējas.
Bet jums nav konkrēta mehānisma, kā sekot līdzi absolventu gaitām?
Mums ir mentoru programma skolām, kurā mēs būtībā apmācām darba audzinātājus, lai mūsu jaunajiem skolotājiem vienmēr būtu blakus vecais skolotājus, kurš zinātu, kā jaunajam palīdzēt. Mums noteikti ir sadarbība ar skolu direktoriem un ir pārskats par to, kur mūsu studenti aiziet. Jāuzlabo gan tas, lai atgriezeniskā saite būtu no ikviena absolventa. Mēs, iespējams, zinām, kur viņi ir, bet nezinām, ar kādām problēmām saskaras.
Vai esat pārliecināti, ka jūsu fakultātes absolventi ir gan profesionāli, gan psiholoģiski sagatavoti, lai strādātu skolā?
Nav jau cīsiņš (smejas) - nekad jau nebūs gatavs. Tādu ilūziju atmetīsim jau pašā sākumā. Nevienā specialitātē, nevienā augstskolā negatavo cīsiņus, bet gan dod pamatu, lai cilvēks savā darbavietā varētu tālāk profesionāli pilnveidoties. Jā, es esmu cieši pārliecināta, ka pamats universitātē tiek nodrošināts. Viņam ir zināšanas par to, kā attīstās bērns, kādas ir katra vecumposma īpatnības, kādas ir jaunās mācību tehnoloģijas. Viņš apzinās izaicinājumus. Diskutabls jautājums ir par priekšmetiskajām zināšanām - tiek iedots pietiekami stingrs pamats, bet, sākot darba gaitas, protams, skolotājs mācās līdz ar skolēnu. Skolotājam ir jāmācās visu mūžu. Vai tad pirms 20 gadiem bērniem gultiņai blakus stāvēja dators? Tas ir šobrīd, šim laikmetam raksturīgi. Ejot pie studentiem, es saku - es esmu aizvēsture, jūs esat vēsture, bet bērni ir šodiena.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 30.marta, avīzē Diena!