Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Osinovska – Magoņa lieta šķērsgriezumā, I daļa

Vidzemes rajona Limbažu tiesas pilnais spriedums tā dēvētajā Osinovska – Magoņa krimināllietā, kas pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas radīja plašu rezonansi un satricināja tieslietu sistēmu, gan procesā iesaistītajām pusēm, gan plašākai sabiedrībai būs pieejams 15. jūnijā. Līdz ar to pagaidām vēl nav zināms prokuratūras lēmums par sprieduma pārsūdzību.

Gan pats process, gan spriedums joprojām atrodas sabiedrības un amatpersonu uzmanības lokā, ņemot vērā, ka šīs lietas tiesnesis šobrīd vēl raksta pilno tiesas spriedumu, turklāt jau nākamajā dienā pēc saīsinātā tiesas sprieduma pasludināšanas saņēma bezprecedenta nosodījumu no tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP). Gatavojot šo rakstu, Diena uzskatīja par svarīgu, lai tā saturs un atspoguļotie viedokļi neietekmētu ne tiesnesi, ne turpmāko tiesvedības procesu gadījumā, ja prokuratūra pēc pilnā sprieduma publiskošanas spriedumu pārsūdzēs.


Visa sākums mikrofonā

No lietā izpētītā secināms, ka iemesls uzsāktajam kriminālprocesam un tiesvedībai meklējams pēc kādas no Latvijas kompetento iestāžu iniciatīvas noklausītajām toreizējā Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētāja un prezidenta Uģa Magoņa sarunām. Dienai gan nav izdevies noskaidrot, kurš dienests ierosināja šo sarunu noklausīšanos – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija (šobrīd – Valsts drošības dienests) vai kāds cits. Svarīga ir cita nianse – Magoņa gadījumā notikumi pēc ierakstu veikšanas attīstījās pēc cita scenārija nekā ar tā sauktajām Taureņu pirts sarunām. Proti, Magoņa gadījumā noklausītais tika uzskatīts par pārbaudīšanas vērtu un bija pamats kriminālprocesuālo darbību veikšanai. Būtiski ir arī tas, ka bez toreizējā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Jura Juraša līdzdalības tas nebūtu noticis – atšķirībā no Taureņu pirts sarunām, kuras nogūla plauktā tā vietā, lai par tām veiktu papildu operatīvās darbības.

Šeit svarīgi izskaidrot, kā ir organizēts dienestu darbs. KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs vada nevis izmeklēšanu, bet izstrādi – darbības, kuras veic vēl pirms paša kriminālprocesa un kriminālprocesuālo darbību uzsākšanas. Tāpēc aplami šķiet  Juraša iepriekš paustie paziņojumi, ka ''viņam esot piedāvāts viena miljona eiro kukulis par šī konkrētā gadījuma pārkvalifikāciju''. Operatīvās izstrādes daļas un tās vadītāja kompetencē neietilpst noziedzīga nodarījuma kvalificēšana – tas jau ir izmeklētāja un prokurora kompetences jautājums. Visticamāk, Juraša publiskie paziņojumi balstīti pārliecībā par plašākas sabiedrības nezināšanu par operatīvās darbības subjektiem, to kompetencēm un kriminālprocesuālām darbībām vai arī Jurašs, to sakot, būtībā atklāja savu faktisko ietekmi KNAB, netieši pasakot, ka var ietekmēt arī izmeklēšanas un citu KNAB nodaļu darbu. Respektīvi, no viņa teiktā ir iespējams izdarīt secinājumu, ka tajā laikā viņš bija faktiskais KNAB līderis. 


Rūpīga lietas izpēte

Analizējot visu procesu kopumā, pirmais, ko ir vērts atzīmēt – prokuratūra patiešām bija ļoti pamatīgi sagatavojusies pašam tiesvedības procesam, jo no apsūdzības puses bija vairāki desmiti liecinieku, savukārt aizstāvības pusei – tikai trīs četri. Taču liecinieku skaits šajā gadījumā bija nevis apsūdzības priekšrocība, bet kļuva par zaudējumu. Neviens no apsūdzības lieciniekiem nemainīja liecības. Tās bija identiskas tām, kas bija sniegtas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tādējādi liecības prokuroram nebija pārsteigums.

Svarīga nianse – neviens apsūdzības liecinieks neapstiprināja apsūdzībai noderīgus faktus.

Vienkāršāk sakot, apsūdzības liecinieki tikai apliecināja jau dokumentāli fiksētas lietas. Vienlaikus ir izskanējis pat viedoklis, ka paši prokuratūras aicinātie apsūdzības liecinieki lielā mērā apsūdzības būvēto stratēģiju izgāza, jo šīs liecības pat atsevišķos brīžos nonāca pretrunā ar pašu apsūdzību. Diemžēl centība izrādījās lieka, jo pat liecinieku skaits nevarēja aizpildīt reālu pierādījumu trūkumu.

Dienai norādīja vairāki avoti, kas ļoti rūpīgi bija sekojuši tiesvedības procesam, bija redzams, ka pats tiesnesis pastāvīgi atrodas paaugstinātas spriedzes stāvoklī, baidoties pieļaut kaut vismazākās kļūdas. Bija acīmredzams, ka tiesnesis bija ļoti skrupulozi un niansēti ''izurbies'' cauri lietas materiāliem, kas ļāva tiesas sēdēs uzdot precīzi formulētus jautājumus lieciniekiem, vadoties pēc konkrēta liecinieka lomas šajā lietā. Kritiskas piezīmes gan jāvelta tiesas organizatoriskajai un procesuālajai pusei, bet tas izskaidrojams ar to, ka šāda rakstura un mēroga lietu Limbažu tiesa skatīja pirmo reizi.

Interesantākais lietas procesā ir tas, ka apsūdzības un aizstāvības puses procesuālos jautājumos savā starpā nekonfliktēja.

Piemēram, prokurori neiebilda nevienam aizstāvības puses lūgumam – par arestētās mantas atdošanu glabāšanā, drošības naudas samazināšanu, kā arī par tiesvedības procesa daļā pret juridisko personu uzņēmumu Skinest Rail izdalīšanu atsevišķā tiesvedībā.


Tukšums vai Jā?

Pēc Dienas izpētītā secināms, ka visas apsūdzības kodols balstījās uz divām epizodēm. Pirmā ir 2016. gada 15. jūnijā KNAB fiksētās Magoņa un Osinovska sarunas ieraksts. Jāpiebilst, ka pastāv divi šā ieraksta atšifrējumi drukātos dokumentos, kuriem ir būtiska nozīme gan apsūdzības, gan aizstāvības puses argumentos. Apsūdzības ieskatā ierakstītā saruna pierādīja to, ka  Osinovskis un Magonis vienojās par atlīdzību, kuru aprēķina no iepirkto lokomotīvju skaita, un šī summa tika samaksāta, lai  Magonis kā valsts amatpersona Latvijas dzelzceļa Investīciju komitejā un prezidenta padomē atbalstītu LDz meitasuzņēmuma Ritošā sastāva serviss (RSS) budžeta grozījumus par lokomotīvju iegādi, kā arī to, ka Magonis izmantoja savu amatpersonas statusu pārrunās ar citu valstu dzelzceļu vadību. Savukārt aizstāvības puse uzsver, ka Osinovskis ir izmantojis lokomotīvju iepirkumu un RSS rīcību kā ieganstu, lai panāktu atlīdzības samazinājumu par savu interešu pārstāvēšanu ārvalstu dzelzceļu uzņēmumos. 

Droši avoti Dienai uzsvēra, ka sarunu audioierakstu faili atšķiras no sarunu atšifrējumiem rakstiskā veidā. Vienu atšifrējumu veica anonīms KNAB darbinieks, bet otru – eksperts.

Tieši eksperta sarunas atšifrējums ir īsāks, kā arī tajā atšķiras saturs pašās būtiskākajās vietās, uz kurām ir balstīta apsūdzība. Īsumā šo situāciju var raksturot tā – tas, ko viena puse pasaka, nav tieši tas pats, ko otra puse dzird. Vēl pavisam citādi tas var izklausīties trešajai personai, kas šo sarunu klausās no malas. 

Būtiski uzsvērt, ka ne ekspertam, ne pašai tiesai nebija pieejams šā ieraksta oriģināls. Ierakstā iesaistītās puses konstatēja 32 pārrāvumus, bet aizstāvības puses pieaicinātie eksperti pierādīja, ka šis ieraksts var būt viltots. 

Iepazīstoties ar minētās sarunas saturu, jāsecina, ka lielākā sarunas daļa veltīta Osinovska un viņam piederošā uzņēmuma Skinest attiecībām ar Krievijas un Kazahstānas dzelzceļa uzņēmumiem un tam, vai un kā Magonis varētu palīdzēt tās uzlabot. Vismaz 30 minūtes abi runājuši par lokomotīvju remontiem Daugavpilī un to, vai Magonis ir saņēmis viņam adresēto uzņēmuma vēstuli. Sarunas laikā par iepirkumu Osinovskis un Magonis nerunāja. Atliekot Osinovskim pašu sāpīgāko jautājumu uz sarunas beigām, viņš žēlojas:

''Klausies, runājot par naudu, man galīgi neiet. Tavējie man ir izgriezuši rokas. Davai, es maksāšu nevis 200, bet 100 par katru.''

Te jāpiebilst, ka lokomotīves visas sarunas ierakstā ne pirms, ne pēc šīs epizodes vispār nav pat pieminētas, bet sarunas fragments ir tikai aptuveni minūti garš. Tomēr beigās abas puses nonāca pie vienošanās par atlīdzības samazinājumu līdz 500, nevis 400 tūkstošiem eiro, uz ko uzstāja Osinovskis. KNAB darbinieka ieskatā  Magonis ir teicis ''Jā!'', atsaucoties Osinovska piedāvājumam, savukārt eksperts – sarunas atšifrētājs – šajā vietā norādījis ''Tukšums''. Lai arī kāds ir pats ieraksts un tā iegūšanas likumīgie apstākļi, būtiski ir kas cits: ieraksts ir daļa no konteksta, kas ''izrauta'' no Osinovska un Magoņa saziņas ilgākā periodā un neatspoguļo pašas sarunas ''garu''. 

Jānorāda, ka ierakstītā saruna notika jau pēc tam, kad iepirkums bija apstiprināts un RSS jau bija parakstījis līgumu ar  Osinovska kontrolēto Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcu (DLRR). 

Taču ir vēl kāda, iespējams, pat ļoti svarīga nianse. Ļoti diskutējams ir jautājums, vai šis pierādījums – sarunas ieraksts – vispār ir iegūts likumīgi. Ierakstītā saruna notikusi privātā īpašumā. Savukārt no lietas materiāliem izriet, ka KNAB bija sankcija sarunu ierakstīšanai, bet nebija sankcijas iekļūšanai privātās telpās, turklāt šīs abas lietas nosaka Operatīvās darbības likums. Ja reiz likumā ir precīzi nošķirta noklausīšanās no iekļūšanas privātās telpās, tad ir loģiski, ka interpretācija un pat ļaunprātīga šo normu izmantošana vērtējama kā ''ļoti elastīga pieeja operatīvajā darbā'' vai pat likumpārkāpums. Kaut vai teorētiski pieņemot, ka šī nianse varētu būt viens no iemesliem, kādēļ tiesa apsūdzību ir noraidījusi, ir skaidrs, ka tās ir operatīvās darbības un izmeklēšanas kļūdas, kuras pieļāva iepriekšējā KNAB vadība un darbinieki. Faktiski šī lieta ir laba mācība KNAB un citiem dienestiem un prokuratūrai stingri ievērot likumus un to, lai prokuratūra varētu sagatavot un celt apsūdzības, kas tiesām ļautu pieņemt notiesājošus spriedumus. 


Neizdevīgs kukulis? 

Jāatgādina, ka LDz meitasuzņēmuma RSS vadība, ņemot vērā augošo un stabilo kravu pārvadājumu apjomu (tajā laikā vēl nebija pazīmju par krasām pārmaiņām ģeopolitiskajā situācijā un norisēm Krievijas dzelzceļā, kas varētu ietekmēt dzelzceļa kravu pārvadājumu apjomu), nolēma, ka ir nepieciešamas lielākas vilces lokomotīves, kas spēj vilkt lielāku dzelzceļa vagonu skaitu ar lielāku kopējo tonnāžu. Iespējamie varianti bija jaunu Siemens vai General Electric vai lietotu vēl bijušās PSRS lokomotīvju iegāde, kuras tobrīd bija ļoti pieprasītas bijušās NVS valstu dzelzceļa pārvadātāju vidū. Tādas šobrīd vairs neražo, bet tām ir samērīgas ekspluatācijas izmaksas un ilgs kalpošanas laiks. Vēl viena nianse – ES noteikumi noteica arī dīzeļlokomotīvēm ietekmes uz vidi jeb CO2 standartus. Tos izpildīja Siemens lokomotīves, bet lokomotīves, kuras bija reģistrētas un kalpoja ES dalībvalstīs, bija izņēmums šīm prasībām. 

Veicot ekonomiskus aprēķinus, RSS secināja, ka jaunu lokomotīvju iegāde izmaksātu krietni vien dārgāk. Sākot sarunas ar Skinest, RSS uzstāja, ka līguma slēgšanas gadījumā Skinest būs jāveic ieguldījumi par saviem līdzekļiem lokomotīvju tehniskā stāvokļa uzlabošanā, kā arī pieprasīja par vairākiem gadiem pagarināt pirkuma maksājumu veikšanu par lokomotīvēm. Tādējādi piegādātājs faktiski kreditēja RSS. Pēc Dienas avotu paustā, Magonis nepiedalījās šā procesa, tostarp iepirkuma, iniciēšanā vai kādā veidā formāli vai neformāli neizrādīja interesi vai savu ietekmi uz šo procesu. Magonis kā LDz valdes priekšsēdētājs ar šo jautājumu saskārās tikai pēc tam, kad RSS jau bija veicis iepirkumu un tas bija jāsaskaņo un jāapstiprina mātesuzņēmuma LDz investīciju komitejā un Prezidenta padomē, tikai lai akceptētu izmaiņas RSS budžetā. Arī tiesā liecinieki apstiprināja, ka RSS, īstenojot šo iepirkumu, ņēma vērā visus finansiālos un ekonomiskos apsvērumus, nostādot Skinest nekomfortablā situācijā – sākotnēji apspriestā darījuma summu RSS izdevās samazināt no četriem līdz 3,5 miljoniem eiro, papildus prasot ieguldījumus lokomotīvju tehniskā stāvokļa uzlabošanā, kas prasītu Skinest vēl vismaz 500 tūkstošu eiro izmaksas.

Rezumējot augstāk minēto, RSS pēc būtības ar saviem darījuma nosacījumiem ''nospieda'' Osinovska un viņa uzņēmuma finansiālās intereses, cik vien spēja.

Ar dzelzceļa nozari saistīti eksperti šajā kontekstā spriež – ja patiešām 500 tūkstoši eiro bija kukulis par četrām lokomotīvēm, tad Osinovskis ''nedraudzējas ar galvu'', jo tas viņu ''iedzen mīnusos'', bet teorētisks scenārijs, ka neizdevīgo lokomotīvju iepirkumu laika gaitā varētu kompensēt ar šo lokomotīvju remontiem kādā no Osinovskim piederošiem uzņēmumiem, neiztur kritiku – RSS būtībā piespieda pirms lokomotīvju piegādes tās uzlabot un atjaunināt, kas turpmākos remontdarbus vidējā termiņā padarīja nevajadzīgus.


Vienīgais variants

LDz valdes loceklis Ēriks Šmuksts sarunā ar Dienu pauda, ka viņš toreiz bija iesaistīts nepieciešamo lokomotīvju meklējumos, un toreiz vērtētas arī iespējas iegādāties gan General Electric, gan Siemens, gan arī Spānijā ražotas jaunas lokomotīves. ''General Electric lokomotīves pat bija divas reizes atvestas uz Latviju testēšanai. Pirmā izmēģinājuma rezultātā šīs lokomotīves nespēja uzvilkt nepieciešamās tonnāžas vagonu sastāvu uzkalnā. Pēc tam rūpnīca pielaboja lokomotīvēm parametrus, un pēc pusgada otrajā testā šīs lokomotīves ar zināmām grūtībām, tomēr spēja pavilkt nepieciešamās kravnesības sastāvu. Taču izrādījās, ka General Electric nebija paspējis saņemt nepieciešamo sertifikāciju, lai atbilstu ES noteikumiem par dīzeļlokomotīvēm ietekmes uz vidi jeb CO2 standartiem. Līdz ar to šīs lokomotīves mēs nemaz nevarējām nopirkt, lai gan tas, iespējams, būtu bijis labākais variants,'' stāstīja Šmuksts.

Savukārt Siemens piedāvājumā esošo lokomotīvju jauda bijusi salīdzinoši maza, cena – ļoti augsta. ''Principā Siemens mazjaudīgā lokomotīve maksāja tikpat, cik jaudīgās lokomotīves. Ar vienu [Siemens] lokomotīvi mēs nevarējām iztikt – lai vilktu garos un smagos sastāvus, bija nepieciešamas divas vai trīs [Siemens] lokomotīves. Tas jau bija pārāk dārgi. Lai iepirktu lokomotīves, kas kopumā nodrošinātu nepieciešamo jaudu, mums tam būtu nepieciešami 12–13 miljoni eiro. To mēs nevarējām atļauties,'' turpināja LDz valdes loceklis, piebilstot, ka arī Spānijā ražotajām lokomotīvēm bijusi nepietiekama jauda.

Tādējādi RSS bijusi maza izvēle – vai nu dārgās Siemens lokomotīves, vai lietotās, bet modernizētās PSRS laika lokomotīves, kas jau bija reģistrētas Latvijā un līdz ar to atbilda ES normatīviem. Vienīgā loģiskā izvēle beigās palikusi Skinest piedāvātās lokomotīves, kas atbilda RSS tehniskajām vajadzībām, un turklāt tām bija veikta modernizācija.

''Izvērtējot visas nianses un faktorus, Skinest piedāvātās lokomotīves tobrīd bija labākais un gandrīz vienīgais variants, kas arī finanšu ziņā bija pieņemamākais,'' uzskata Šmuksts.

RSS valdes priekšsēdētājs Guntis Innuss, kurš lokomotīvju iepirkuma laikā bija RSS tehniskais direktors, Dienai norādīja, ka toreiz RSS rīkojies LDz Cargo uzdevumā, kur bija definēti tehniskie parametri, tostarp nepieciešamā jauda. Ņemot vērā šīs specifikācijas, tika organizēts iepirkuma konkurss. ''Atbilstoši konkursa rezultātiem mēs arī šīs lokomotīves iegādājāmies. Es nevaru nožēlot, ka tika iegādātas tieši šīs lokomotīves, jo tās ļoti labi kalpo, tām ir ļoti maz tehniskās atteices gadījumu (tām tikpat kā nav bijuši nepieciešami neplānoti remonti), kas citām lokomotīvēm mēdz būt biežāk. Zināmā mērā šīs lokomotīves ļoti ātri atpelnīja ieguldītos līdzekļus. Mēs toreiz paņēmām kredītu, kas ļoti ātri tika atpelnīts. Šobrīd lokomotīves strādā jau ar peļņu. Šis darījums bija viennozīmīgi izdevīgs uzņēmumam,'' pauda Innuss.

Šīm lokomotīvēm ir viegli pieejamas rezerves daļas par salīdzinoši zemākām cenām nekā citu modeļu lokomotīvēm. Pēc Innusa sacītā, šāda tipa lokomotīves ir ļoti pieprasītas tirgū. Ja RSS šīs lokomotīves izlemtu pārdot, tās ļoti ātri tiktu nopirktas, turklāt vismaz par tādu pašu cenu, par kādu tās savulaik iegādājās RSS. Lokomotīvju iegādes kopsavilkums – 12–13 miljonu eiro dārgu lokomotīvju vietā RSS ieguva tikpat veiktspējīgu un ekspluatācijā lētāku produktu par nedaudz vairāk kā diviem miljoniem eiro.

Raksta turpinājums laikraksta Diena 4. marta numurā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas