Ne visiem grants ceļiem vajag asfaltu

Nesen tika prezentēts pētījums par situāciju ar autoceļu infrastruktūru Latvijā. Vai šo varētu uzskatīt par pirmo soli ceļu problēmas risināšanā?

Man vēl nav bijusi iespēja iepazīties ar pētījumu, taču saprotu, ka tā galvenais uzstādījums bija noskaidrot, kādā stāvoklī ir Latvijas autoceļi, kas un cik daudz tos lieto un cik tos ir svarīgi saglabāt nākotnē, attiecīgi arī lemjot par to uzturēšanas un kopšanas intensitāti. Šis ir būtiski arī, lai saprastu, vai un cik daudz mazas intensitātes autoceļus, kuru segums parasti ir grants, saglabāt centralizētā pārvaldībā, bet cik nodot pašvaldībām, attiecīgi, protams, arī pārdalot ceļu uzturēšanai paredzēto finansējumu.

Valsts kā autoceļu uzturētājs grants ceļu kopšanai izmanto specializēto tehniku, greiderus, taču ne jau vienmēr nepieciešama ļoti specializēta tehnika

Te gan ir jautājums, vai pašvaldībās ir speciālisti ceļu uzturēšanas jomā, lai kvalitatīvi apsaimniekotu šo diezgan specifisko autoceļu saimniecības daļu. Tajā pašā laikā jau šobrīd pašvaldības apsaimnieko daļu autoceļu. Ja runājam tieši par reģionālajiem grants ceļiem – ja tos atdotu pašvaldību pārziņā, tās droši vien spētu šos ceļus uzturēt labā stāvoklī ar zemākām izmaksām, nekā to veic valsts. Piemēram, valsts kā autoceļu uzturētājs grants ceļu kopšanai izmanto specializēto tehniku, greiderus, taču ne jau vienmēr nepieciešama ļoti specializēta tehnika. Katra pašvaldība noteikti spēj nodrošināt ar lāpstu aprīkotu traktoru un kvalificētu traktoristu, kurš pēc vajadzības var atbraukt un, piemēram, notīrīt sniegu pietiekamā kvalitātē, turklāt par zemāku cenu. Līdz ar to grants ceļu uzturēšanas problēma atrisināsies pati no sevis. 

Kāda šobrīd ir situācija ar grants ceļiem reģionos?

Par grants ceļu tautas valodā sauc tādu, kam segums būvēts no grants vai dolomīta šķembām un kur jau var runāt par kādu pēc racionāliem apsvērumiem veidotu konstrukciju. Zemākā kategorijā par tiem ir tikai zemes ceļi, kas parasti ir vienkārši iebrauktas riteņu sliedes un kuru izveidošanā nekādi būtiski izbūves pasākumi nav veikti. Tomēr tā faktiski ir zemākā autoceļu kategorija. Šai ceļu kategorijai nevar uzstādīt kaut kādas nopietnas prasības attiecībā uz braukšanas komfortu. Tas ir paredzēts tikai pārvietošanās nodrošināšanai. Tiek garantēts, ka šis ceļš visu cauru gadu būs izbraucams, taču nekur netiek solīts, cik ātri un kāds būs braukšanas komforts. Protams, ja ceļš ir būvēts pareizi, ievērojot visus apstākļus un parametrus, ir izmantoti atbilstoši sagatavoti materiāli un tā uzturēšana notiek adekvātā veidā, tad garantijas būs nesalīdzināmi augstākas. Un, protams, arī visu minēto pasākumu izmaksas.

Daudz tiek diskutēts par nepieciešamību grants ceļus noasfaltēt, tādējādi atrisinot problēmas ar to caurbraukšanu. Varbūt tas būtu risinājums ilgtermiņā?

Praktiski visiem tiem autoceļiem, kuriem pēc šī brīža satiksmes parametriem tiešām nepieciešams asfalta segums, tāds tas ir jau šobrīd. Varbūt ir kādi atsevišķi izņēmumi, kādi jauni objekti, kur nepieciešams veidot asfalta segumu. Tomēr pārsvarā satiksmes kvalitāti uz grants ceļiem pietiekami labi var uzlabot ar dubulto virsmas apstrādi, kas šobrīd arī jau diezgan plaši tiek īstenota. Tas savā ziņā ir vidusceļš starp asfaltu un grants segumu. Manuprāt, noteikti eksistē tāda kategorija grants ceļu, kuru statusam atbilst tieši dubultā virsma. Un arī te viens no galvenajiem kritērijiem būtu satiksmes intensitāte. Nozarei ir nepieciešams mūsdienu satiksmei un dzīves kvalitātei atbilstošs normatīvs, pēc kura nosakāms adekvāts ceļa statuss, funkcija un pēc tiem attiecīgi – konstrukcija un uzturēšanas nosacījumi. Esošie likumi un normatīvi šīs konsekvences uztur 50–70 gadu senā pagātnē. 

Taču pieņemu, ka esošajos apstākļos vairumam grants ceļu cietais segums tomēr nav nepieciešams. Tikai ar ceļa seguma maiņu vien tā kvalitāti ilgtermiņā nevar uzlabot. Un pirms tam noteikti rūpīgi jāpēta, kas ir apakšā, jo, ja ceļa pamatne ir neatbilstoša vai bojāta, tad arī dubultā virsmas apstrāde negarantēs satiksmes kvalitātes uzlabošanos. Tāpat ir jāsakārto arī ūdens atvades sistēma, proti, jātīra vai jāizrok grāvji un jāsaremontē caurtekas. Arī ceļa profils jāatjauno. Viens pats segums jau nav risinājums.

Ja salīdzina, liela daļa grants ceļu ir ievērojami platāki nekā asfalta ceļi. Varbūt vērts tos padarīt šaurākus, kas samazinātu uzturēšanas izmaksas?

Labs piemērs ir va/s Latvijas valsts meži būvētie meža ceļi ar grants segumu. Tie ir daudz šaurāki, ar to funkcijai un nepieciešamībai atbilstošu konstrukciju. Izmaksas ilgtermiņā sagaidāmas krietni zemākas kā grants ceļiem. Protams, šie ceļi ir domāti vienvirziena satiksmei, tiem ik pa noteiktam posmam ir izveidotas kabatas, kur samainīties pretī braucošajām automašīnām. Tajā pašā laikā šādu profilu ir arī daudz vieglāk un lētāk kopt, piemēram, ziemā – viens vai divi pārbraucieni, un ceļš ir tīrs.

Platie grants ceļi būtu jāsašaurina arī satiksmes drošības apsvērumu dēļ

Domāju, ka lielu daļu grants ceļu varētu sašaurināt. Ir sastopami grants ceļi bez sāngrāvjiem, kas daudzu gadu garumā uzturēšanas darbu rezultātā kļuvuši platāki, nekā ir veidota ceļa pamatne, līdz ar to ceļa nomales ir bez pamata. Ir arī daļa grants ceļu, kuri apzināti veidoti ar ļoti platiem profiliem, taču apsvērumi, kuru dēļ tas noticis, vairs neeksistē. Ja šos ceļus sašaurinātu, tas uzreiz samazinātu to uzturēšanas izmaksas un arī biežāk tos būtu iespējams noplanēt. Te atkal nepieciešama precīza analīze un izvērtēšana – jānoskaidro satiksmes plūsmas intensitāte un sastāvs un atbilstoši tiem – nepieciešamais profils. Normatīvs jauniem grants ceļiem ar savienojošu funkciju paredz tikai divus profilus – no 5,5 līdz 7,5 metriem platus. Esošo grants ceļu profili ir sastopami ļoti plašā diapazonā, līdz pat 20 metriem plati. Ir zināma likumsakarība – jo platāks ceļš, jo lielāks ir vidējais ātrums, ar kādu pa to pārvietojas transports neatkarīgi no brauktuves stāvokļa. Līdz ar to, ievērojot vēl arī sliktākus bremzēšanas un redzamības apstākļus, plati grants ceļi ir arī krietni bīstamāki. Tāpēc platie grants ceļi būtu jāsašaurina arī satiksmes drošības apsvērumu dēļ.

Grants ceļi sava stāvokļa dēļ nereti tiek definēti kā satiksmei nedroši.

Ceļš no laika gala ir sabiedrības attīstības pakāpes indikators. Un satiksme ir sociāla parādība – ne vairāk, ne mazāk. Respektīvi, ceļu veido sabiedrība tur, kur ir satiksme, un satiksmes dalībnieks ir saprātīga būtne, un viss, kas viņam ir raksturīgs, to mēs redzam satiksmē, to mēs redzam ciparos, no kuriem sastāv satiksmes drošības statistika. Kāpēc mums šī drošība ir atšķirīga no citām Eiropas valstīm? Atbilde atkal būs – tāda ir šī sabiedrība un cilvēki, kas to veido. Tāpēc apgalvojums, ka ceļš ir nedrošs sliktā stāvokļa dēļ, vienmēr būtu skatāms kontekstā ar braucējiem un to sabiedrību, kuru šie braucēji veido, to sabiedrību, kura veido šos (nedrošos?) ceļus. Tādējādi indivīda vērtējums par savas sabiedrības radītu ceļu pēc būtības ir viņa pašnovērtējums. Ne vairāk, ne mazāk.