Gan ministrs, gan Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieki Māris Andžāns un Mārtiņš Vargulis uzsver, ka pagaidām ar situāciju tiekam galā paši. Taču, ja 4. pants tomēr tiktu iedarbināts, tas būtu ne tikai simbolisks un politisks žests. Tam būtu arī praktiskas sekas.
Spēki – pietiekami
Ziemeļatlantijas līguma 4. pants paredz kopīgu apspriešanos, ja apdraudēta alianses valsts teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība. Tas līdz šim ticis iedarbināts tikai sešas reizes. Piecreiz to darījusi Turcija galvenokārt saistībā Sīriju, un vienu reizi – Polija kopā ar Latviju un Lietuvu 2014. gadā karadarbības Krimā dēļ, pēc kā saņēmām NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu Baltijā. Gan Andžāns, gan Vargulis uzsver – šī panta iedarbināšana automātiski nenozīmē līguma 5. panta iedzīvināšanu (uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām NATO dalībvalstīm), kas ticis īstenots tikai pēc 11. septembra teroraktiem ASV.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 17. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!