Manā valstī viss ir kārtībā

Labākā pieredze dzīvē

Līva nāk no Naukšēnu novada. Pabeidzot vidusskolu, Rīgā Latvijas Universitātē Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē viņa ieguva kultūras vēstures un vizuālās mākslas skolotājas profesiju. "Studiju laikā piestrādāju dažādās jomās – gan apģērbu veikalā, gan par apkopēju. Tie bija tādi divu, trīs mēnešu darbiņi," stāsta Līva, viņa turpina: "Patiesībā pēc vidusskolas īsti nezināju, ko gribu darīt, taču negribēju ņemt vienu brīvu gadu. Ģimenē esmu vecākais bērns. Man nebija priekšstata, kā tas ir, kad jāiet uz universitāti, kas vispār ir dzīve. Izvēlējos pirmo profesiju, kurā es varētu strādāt, jo skolas laikā mācījos arī Rūjienas Mākslas skolā. Tātad - jāiet uz skolotājiem! Tā bija forša izvēle un pieredze, daudz ko iemācījos - plānot savu darbu gaitu, pašus pamatus psiholoģijā un socioloģijā. Tas dzīvē jebkurā gadījumā noderēs – izvērtēt, saprast cilvēkus." Šīs prasmes Līvai noderējušas arī, kad viņa pirmoreiz atgriezās no Amerikas un šeit strādāja par audzinātāju privātajā bērnudārzā ar angļu valodā runājošiem bērniem.

Pirmoreiz uz Ameriku Līva devusies 2011. gada sākumā - kultūras apmaiņas programmas ietvaros, lai strādātu kā auklīte. Kāpēc uz Ameriku? Līva smej: "Kuram gan eiropietim nav bijis sapnis aizbraukt uz Ameriku? Mēs ar tēti mājās kādreiz jokojām – pabeigšu vidusskolu un brauksim uz Ameriku. Studiju laikā par to nedomāju, bet tad pēkšņi pamanīju informāciju, ka ir tāda auklīšu apmaiņas programma. Nu, labi – pieteikšos! Sliktāk jau nebūs. Pieteicos, sakārtoju dokumentus un aizbraucu! Tā bija viena no labākajām pieredzēm manā dzīvē! Pilnīgi cita pasaule." Līva dzīvoja Miniapolē, kur klimats daudz neatšķiras no Latvijai raksturīgā. Iepriekš skaipā un vēstuļu sarakstēs iegūtu abpusēju simpātiju rezultātā viņa nonāca ģimenē pie Mērijas un Roberta un viņu trim bērniem – Medijas, Margo un Teo. "Jau no pirmās dienas mani uzņēma kā šo trīs bērnu māsu. Bērniem tolaik bija astoņi, trīs un viens gadiņš. Mamma strādāja par ginekoloģi, bet tētis par elektroinženieri. Vidējā amerikāņu ģimene ar savu māju, automašīnām un dārziņu. Ļoti draudzīgi, uzņēmīgi, izpalīdzīgi un atvērti cilvēki!" stāsta Līva. Viņas pienākumos ietilpa pavadīt bērnus uz skolu, pabarot, paspēlēties, kā arī izmazgāt bērnu drēbītes. "Kaut kas bija mazajiem arī jāiemāca – es iemācīju zīmēt un, kad pienāca laiks, vienam no bērniem arī rakstīt. Noderēja visas augstskolā iegūtās prasmes. Man patīk ar bērniem būt kopā, dažkārt pati jūtos kā bērns," smaida Līva un piebilst: "Viņi man tagad ir otra mana ģimene. Vēl tad, kad biju Amerikā, bērnu vecāki brauca ceļojumā pa Eiropu un atbrauca ciemos pie maniem vecākiem uz Naukšēniem. Patiesībā es uzreiz sapratu, ka viņi būs mana otra ģimene. Mēs joprojām sazvanāmies. Mazais brālis, kuram tagad jau 10 gadi – drīz būs garāks par mani -, zvana man katru nedēļu, prasa, kā iet, ko daru un kad braukšu atpakaļ. Savējie."

Dāvanā - studijas koledžā

Pirmoreiz ASV Līva Engere nodzīvoja pusotru gadu. Otro reizi, kad devās uz šo valsti – trīs ar pusi gadus. "Auklīšu programma ir uz gadu, pēc šī termiņa beigām to iespējams pagarināt vēl uz pusgadu. Pēc tam braucu mājās. Par darba iespējām Latvijā toreiz satraukumu nebija. Darbs bērnudārzā bija foršs. Taču pēc aptuveni pusgada, laikā ap Ziemassvētkiem, sākās grūtākais periods – esmu mājās, man ir darbs, bet vienalga gribas atpakaļ uz Ameriku. Bērnudārzā nostrādāju gandrīz divus gadus, tad sāku meklēt iespējas, kā varu aizbraukt. Auklīšu programmā uzņem personas līdz 27 gadiem un gribēju vēl šajā "vilcienā ielekt", man bija iespējas vēl dažus mēnešus līdz dzimšanas dienai. Mērijas māsai piedzima bērniņš un viņi ļoti gribēja mani kā auklīti. Taču dažādu formalitāšu dēļ aizbraukt man nesanāca," stāsta Līva. Viņa sākusi strādāt kā auklīte kādā ģimenē Latvijā: "Nostrādāju pusotru gadu, tas man bija tāds mazs izaicinājums, bet tā bija laba ģimene. Un tad mana Amerikas ģimene vaicāja, vai negribu mācīties kādā ASV skolā? Un es aizbraucu pie viņiem mācīties Miniapoles koledžā. Šī ģimene man apmaksāja mācības – tā bija kā liela dāvana, jo viņi zināja, kur es dzīvoju un kā dzīvoju, un ka man padodas zīmēšana. Viņiem patīk palīdzēt cilvēkiem. Arī iztikšanu viņi sponsorēja." Koledžas programma ilgusi trīs ar pusi gadus. "Iemeslu atgriezties tā īsti pati sev neesmu noformulējusi, jo – atzīšos – man bija vienalga, kur palikt – Amerikā vai Latvijā. Bija skaidrs, ka jebkurā gadījumā, man atgriežoties vai aizbraucot, viena puse būs bēdīga – vai ģimene Amerikā, vai ģimene Latvijā. Protams, mācības koledžā varēju pagarināt, bet sapratu, ka pietiekami svešu naudu esmu tērējusi. Ja būtu ilgāk palikusi ASV, tur man būtu jākārto dažādas formalitātes, jādabū darba vīza, jāmeklē nākamā dzīvesvieta, līdzīgi, kā tas ir jādara šeit. Darbu ASV, kā izrādās, var atrast arī nelegāli, bet nelegālas lietas mani neinteresē. Varēja arī apprecēties – par 500 dolāriem, lai paliktu Amerikā, bet tā tas mani arī neinteresē," atzīst Līva un piebilst: "Manā valstī viss ir kārtībā, tad kāpēc lai es neatgrieztos Latvijā?"

Visur ir jācīnās

Līva Engere uzskata, ka nav citur pasaulē vieglāk: "Tās ir ilūzijas. Zāle ir zaļāka tur, kur tu neesi. Jāstrādā ir visur, un visur citur sabiedrība arī domā, ka pie viņiem ar politiku nekas nav kārtībā, tāpat kā ar ekonomiku. Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, kas viņam svarīgāk – laba politika? Tad jāmeklē emigrācijas valsts ar labu politiku. Bet varbūt tad nekā cita laba tur nebūs. Par dzīvi visur ir jācīnās. Protams, gribētos, lai vidējā alga valstī būtu lielāka – jebkuram cilvēkam, ne tikai man. Man savukārt svarīgi ir cilvēki, kuri ir blakus – mana ģimene, draugi rakstīja, aicināja: brauc mājās!" Tas tomēr bijis galvenais faktors, kas mudinājis atgriezties Latvijā.

Līva atgriezās 2019. gada vasarā. Rīgā viņa īrē dzīvokli un atzīst, ka patīkot dzīvot vienai: "Lielākā daļa manu draugu īrē un īrē vairāki cilvēki vienu dzīvokli. Es sapratu, ka gribu kaut ko savu."

Magebit ir pirmā Līvas darba vieta pēc atgriešanās. Uzņēmums nodarbojas ar e-komercijas un web labu izveidošanu, uzturēšanu. "Jau mēnesi pirms atgriešanās sāku sūtīt savu CV uz darba piedāvājumu sludinājumiem, cerot, ka manas grafiskā dizainera zināšanas noderēs. Šis ir ļoti jauks un foršs jaunu cilvēku uzņēmums. Esmu apmierināta. Atmosfēra darbā ir ļoti laba, mums ir moderns ofiss un man ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem no citām pasaules valstīm, jo lielākā daļa klientu ir visā pasaulē. Ir iespēja ceļot un mācīties. Izaugsmei tā ir laba perspektīva un laba pieredze. Tik daudz vēl ko mācīties!" uzsver Līva. Taujāta, vai nākotnē Amerika tiek plānota vēlreiz, jaunā sieviete smaida: "Nevaru teikt, ka nav. Plānot neplānoju, bet, ja radīsies iespēja – kāpēc ne? Man patīk abas valstis, gan Latvija, gan Amerika, bet varētu dzīvot arī kur citur Eiropā – piemēram, Spānijā. Tur siltāks. Man īsti ziema nepatīk."

Līva Engere saka, ka nesaprot cilvēkus, kuri aizbraucot prom, noniecina Latviju: "Nav te zelta bedre, ir jācīnās, jāmaksā nodokļus un ne visas darba vietas ir labi apmaksātas. Bet, ja cilvēks cer ātri un viegli nopelnīt, jārēķinās, ka, visticamāk, tā nebūs. Svešumā esi prom no savas ģimenes. Man paveicās ar manu Amerikas ģimeni. Domāju, ar negatīvu attieksmi braukt prom nav īsti pareizi. Ja negribas dzīvot te, brauc! Bet nevaino tāpēc valsti. Citur arī nav labāk. Arī amerikāņi prāto, ka viņu valsts politikas dēļ jādodas prom uz Kanādu. Arī amerikāņiem nepatīk savas valsts izglītības un medicīnas politika, zāles tur dārgas. Uz lietām jāraugās mazliet plašāk."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Manā valstī viss ir kārtībā saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.