"Bez pastnieka darba dzīve nav iedomājama! Manuprāt, mūsdienu tehnoloģijas pasta pakalpojumus nevarēs izkonkurēt nekad: te saņemam pensiju, norēķināmies par komunālajiem pakalpojumiem, ar pasta starpniecību sūtām un saņemam vēstules – raksta meita no Maskavas, radinieki no Īrijas. Arī paši joprojām ar roku rakstām savējiem vēstulītes, kartītes sūtām. Tā ir tradīcija. Galvenais, lai pastnieks nāk ar labām ziņām!" pasmaida Dagdas pasta nodaļā satiktie ļaudis – Pēteris un viņa dzīvesbiedre Vija.
Pastnieka darba neatņemama sastāvdaļa ir arī sociālā funkcija, uzsver Rudzātu pasta nodaļas pastnieks Nauris Bērziņš Līvānu novadā.
Sava darba patrioti
Naurim Bērziņam pastnieka darbā rit otrais gads. Savulaik viņš strādājis dažādās profesijās – bijis gan policists, gan šoferis, gan vadītāja vietnieks mežsaimniecības nozares uzņēmumā. Naurim ir pašam sava saimniecība, savukārt darbs Latvijas pastā nozīmē stabilu darbavietu. "Nauris ir ļoti labs darbinieks, atbildīgs cilvēks. Šajā profesijā svarīga īpašība ir prasme komunicēt ar klientiem, būt atsaucīgam un sirsnīgam," atzīst Rudzātu pasta nodaļas vadītāja Ināra Švirkste, kura pastā strādā jau 25 gadus. Ināra ir gandarīta: "Es esmu pasta patriote. Atceros tos laikus, kad pastnieki vēl brauca ar velosipēdiem, bet tagad mūsu darbs ir modernizēts. Atceros, kā bērnībā pati krāju pastmarkas. Arī mūsdienās mums ir filatēlisti, kuri joprojām kolekcionē pastmarkas. Man ļoti patīk mans darbs, citā profesijā sevi pat iedomāties nevaru. Jā, darbs ir grūts, bet, godīgi sakot, visi darbi ir grūti. Galvenais – cik atbildīgi cilvēks izturas pret saviem pienākumiem."
Pasts ir tā vieta, kur vietējie uzzina jaunumus savā pagastā
Rudzātos pasta pakalpojumus liela daļa klientu izmanto pensijas saņemšanai ar Pasta norēķinu sistēmas kontu starpniecību. Tāpat cilvēki nāk norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem, samaksāt rēķinus, iegādāties kādu preses izdevumu vai preces saimniecībai. Pastā var nopirkt arī, piemēram, puķu un sakņaugu sēklas un sīpolus – pavasarim tuvojoties, tā ir pieprasīta prece. Arī dzija ir pieprasīta. Tā kā Rudzātos vairs nav aptiekas, cilvēkiem svarīga ir iespēja pastā iegādāties higiēnas preces. "Ar visiem ir arī jāaprunājas. Pasts ir tā vieta, kur vietējie uzzina jaunumus savā pagastā. Novēroju, ka mūsu pusē cilvēki labprāt gribētu vairāk abonēt laikrakstus, taču tam nepietiek līdzekļu," stāsta Ināra.
Sniegotā ziemas rītā, kad viesojamies Rudzātu pasta nodaļā, pagasta ceļi ir iztīrīti un Nauris Bērziņš pošas pie klientiem. Starp tiem ir arī tādi, pie kuriem ar auto nav iespējams aizbraukt – pāris kilometru ir jāiet kājām pāri laukam. "Starp klientiem ir arī ļaudis gados, kuriem esmu vienīgais, kurš var atvest zāles, pārtikas produktus vai aizvest pie ārsta. Viņi dzīvo vieni, ir veci un vārgi, un tuvumā kaimiņu nav. Citreiz aizvedu cilvēkam pensiju, bet viņš guļ slims ar gripu. Zāļu nav, pārtikas nav, un telefons saplīsis – īsta bēdu leja. Tagad esam sarunājuši, ka cilvēks negaida, kamēr beigsies pēdējā tablete, bet laikus man iedod recepti. Pastnieki laukos palīdz vietējiem ļaudīm. Citādi laukos izdzīvot nevarētu," uzskata Nauris.
Ja kopj savu sētu
Dodamies līdzi pastniekam viņa gaitās – kopumā viņš piegādā pasta sūtījumus aptuveni 400 adresātiem Rudzātu, Sīļukalna un Rožupes pagastos. Ceļā satiktie ļaudis Nauri Bērziņu sirsnīgi sveicina, pretī braucošo automašīnu vadītāji pamāj ar roku – te visi cits citu pazīst. "Nauris ir ļoti labs pastnieks, citu cilvēku viņa vietā nevaru iedomāties. Arī pasta nodaļas vadītāja Ināra strādā ļoti apzinīgi. Mēs visi ar viņu darbu esam apmierināti," saka Regīnas kundze un atzīst, ka aizpildīt anketu Latvijas pasta rīkotajam konkursam Mans pastnieks gan nav bijis laika: "Es tāpat viņam vienmēr pasaku labus vārdus."
Lai arī pastnieka darbu Rudzātu pusē vietējie novērtē un pat ceļi tiek iztīrīti – atliek vien Naurim piezvanīt un palūgt –, tomēr ne visi klienti apzinās, ka sava pastkastīte jākopj, tāpat kā saimnieciski ļaudis sakopj savu sētu. Nauris parāda pastkasti, līdz kurai ir jābrien vienmēr: ziemā pa sniegu līdz ceļiem, vasarā – pa aizaugušu zāli. "Tajā mājā dzīvo jauni, stipri cilvēki. Reiz uzrakstīju– lai taču beidzot sakopj piekļuvi pastkastītei, bet reakcijas nekādas. Savukārt citās mājās, kur mīt vientuļa, veca pensionāre, ceļš līdz pastkastei ziemā vienmēr būs iztīrīts," stāsta Nauris. Viņš novērojis – kā cilvēks izturas pret sevi, tā arī pret līdzcilvēkiem: "Ja pret sevi ir nolaidīgs, arī pret citiem tāds būs. Tie, kas savu sētu kopj, tiem piekļuve pastkastītei ir sakārtota un pastkaste kārtīga. Vēl esmu novērojis – jo turīgāks mājas saimnieks, jo paviršāka mēdz būt attieksme pret savu pastkastīti."
Naurim patīk savs darbs. Arī tāpēc, ka pastniekam laukos ir iespēja pavērot dabu. Nauris rāda telefonā iemūžinātos dabasskatus, meža zvērus un putnus: "Skaisti!"
Savdabīgas ir Naura attiecības ar suņiem. Naurim šie četrkājainie ir starp mīļākajiem mājdzīvniekiem, un no suņiem viņš nebaidās. Par to rējēju izpausmēm, kas beidzas ar ieklupšanu kājās, pastnieks stāsta garšīgus stāstus. Piemēram, par kādu taksīti, kurš allaž mēģina ieķerties Naura biksēs, lai tās kārtīgi izpurinātu, bet karstā vasaras dienā, kad pastnieks uzvilcis šortus, šis suns apjūk – kur lai ieķeras? Kad pirmie apjukuma mirkļi pāriet, mēģina aizsniegties līdz šortiem. Citā mājā mīt trīs liela auguma suņi – tad Naurim ir svarīgi pagūt ātri izkāpt no mašīnas un pirmajam nokļūt līdz pastkastei. Pretējā gadījumā lielie milzeņi salēks mašīnā, lai pastnieku kārtīgi sabučotu un nolaizītu. Bet vēl kāds stāsts saistīts ar suni, kam bijusi nelāga kodēja daba: "Šis suns visus savā ciemā bija sakodis. Tikko biju sācis strādāt un droši gāju iekšā mājā, lai izmaksātu pensiju. Suns tajā brīdī gulēja, un es viņu noglaudīju. Četrkājainais bija tik satriekts par manu drošumu, ka nespēja pat ierieties! Pagriezās un aizgāja prom. Pēc kāda laika saimniece man prasīja: ko esmu izdarījis ar suni? Jo pēc tam suns vairs ne uz vienu nerēja, neēda, burtiski saduga un izdzisa trīs mēnešu laikā," par neparasto sakritību pastāsta pastnieks.
Palīdzēs vienmēr
Latgales pusē Diena iegriežas vēl divās pasta nodaļās. Inga Ābola ir pastniece Dagdā jau 19 gadu. "Atceros kopš bērnības, kā par pastnieci strādāja manas mammas draudzene. Šis vienmēr ir bijis cienījams darbs. Kas ir grūtākais pastnieka darbā? Netīrīti, neizbraucami ceļi, bet ar savu darbu esmu apmierināta. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, izpalīdzēt, ja vajag," kautrīgi atzīstas Inga un aizsteidzas sašķirot sūtījumus.
Mēs esam pastnieku dzimta. Mamma un tēvs bija pastnieki, arī mana māsa un viņas ģimene, vīramāte un citi radinieki. Visa ģimene!
Mēs dodamies tālāk uz Maltas pasta nodaļu – tās ēka pasta vajadzībām uzcelta 1972. gada augustā, un pasts tajā darbojas joprojām. Gadskaitli precīzi zina teikt Maltas pasta nodaļas operatore Olga Lavska, jo šajā ēkā par pastnieci un pasta nodaļas vadītāju 40 gadu nostrādājusi viņas mamma. "Mēs esam pastnieku dzimta. Mamma un tēvs bija pastnieki, arī mana māsa un viņas ģimene, vīramāte un citi radinieki. Visa ģimene! Manas labākās bērnības atmiņas saistās ar pastu, kad nācu pie mammas un viņas kabinetā klabināju uz rakstāmmašīnas. Atceros, šeit tika rīkoti svētki, visi pastnieki bija ļoti laipni. Citu profesiju nemaz negribēju," stāsta Olga.
Kad braucu garām vientuļo cilvēku mājām, vienmēr paskatos, vai skurstenis ziemā kūp.
Kad pienāk pasta mašīna, darbinieki te strādā zibenīgi kā vienots pulksteņa mehānisms. Pastnieks Roberts Ružs šajā profesijā ir jau kopš 1995. gada un atzīst, ka mūsdienās pasta pakalpojumi joprojām ir nepieciešamība, jo īpaši laukos, kur pasta darbinieks nereti ir vienīgais, kas vientuļiem cilvēkiem var sniegt reālu atbalstu. Tas gan neietilpst pasta darbinieka pienākumos, tomēr, kā norāda Roberts, pastnieks palīdzēs vienmēr: "Bez laipnības un sirsnības šo darbu nevar strādāt. Citreiz man klienti piezvana pat nakts vidū. Prasa padomu dažādās saimnieciskās situācijās, lūdz atvest kādu nepieciešamu lietu. Savukārt, kad aizbraucu pie pensijas vecuma cilvēkiem, esmu tas, kurš atnes ziņas no pagasta. Ir gadījies arī atrast nomirušu vientuļu senioru. Kad braucu garām vientuļo cilvēku mājām, vienmēr paskatos, vai skurstenis ziemā kūp."
Kā vienīgās grūtības šajā darbā Roberts min neizbraucamus ceļus. Pastnieks atceras arī tādas ziemas dienas, kad mašīna bijusi jārok ārā no kupenas pat četras reizes. Ir gadījušās arī dienas, kad uz attālām viensētām nokļūt nav iespējams – tad pie ļaudīm pastnieks dodas brīvdienās ar traktoru. Aizvadītajā vasarā savukārt pārvietošanās problēmas radījuši plūdi.
Vislatvijas akcijas Mans pastnieks ietvaros ikviens Latvijas iedzīvotājs ik gadu aicināts iesniegt anketu par uzticamāko, zinošāko un izpalīdzīgāko pastnieku, kā arī pasta nodaļu operatoru.