Tēva mājas atradās 20 kilometru no Daugavpils, netālu no Kalupes ciema, kur krievu valodā neviens nerunāja un īsti arī nesaprata. Vēlme braukt jūrā bija liela, zobus sakoduši, pa naktīm mācoties krievu valodu un citus priekšmetus, jaunie censoņi nepieciešamo apguva. Arī jūrskolu pabeidza. Jūrā gan braukt nevarēja, jo mans vectēvs bija izsūtīts. Un tādus «neuzticamus» jūrā braukt nelaida. Arī manas bērnudārza gaitas sākās krieviski runājošiem bērniem paredzētā grupā, jo latviešiem paredzētie bērnudārzi bija pārpilni. Par to esmu pateicīgs liktenim, jo ieguvu labu krievu valodas prasmes pamatu.
Šo ievadu rakstīju, lai tie, kuri vēlas krievu valodu oficiālā valsts valodas statusā, apdomātu, ka Latvija ir vienīgā vieta uz šīs planētas, kur latviešu valodai ir izņēmuma stāvoklis - to ikdienas saziņā lieto tikai šeit, nelielā teritorijā pie Baltijas jūras. Krievu valodā runā liels ļaužu daudzums dažu simtu kilometru tuvumā. Arī kopienas minoritātes statuss ir diezgan nosacīts, jo tai pieejami dažādi kultūras, informatīvie un ekonomiskie labumi rokas stiepiena attālumā. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka katra valoda, ko cilvēks pārvalda, ir vērtība gan individuāli, gan sabiedrībai. Valodu zināšana paplašina iespējas sazināties, iegūt darbu. Kāds var uzskatīt par diskriminējošu vajadzību pārvaldīt krievu valodu, lai iegūtu darbu, piemēram, tirdzniecībā. Te nedarbojas aizliegumi, izdzīvo tas, kurš veiksmīgāk apkalpo klientu - latvieti, krievu, vācieti vai kādu citu. Krievu valoda jāmāca līdztekus angļu valodai, un pēc tam jāapgūst vēl kāda. Tas būs drošs ieguldījums.
Un tā ir tieša politiķu atbildība publiski runāt un diskutēt par valodu un okupāciju, kas, iespējams, ir tie jautājumi, kas liedz mums mainīties un kļūt par radošu spēku kopīgu mērķu sasniegšanai. Jāsaprot, ka ne krievu, ne amerikāņu vai kādu ekonomisku grupējumu intereses mūs pie uzplaukuma nevedīs. Mums jābūt pašiem savām interesēm un viediem valstsvīriem, kas vēlas tās sargāt.
Zviedram Nr2