A/s Ventspils nafta, a/s Latvijas kuģniecība, a/s Grindex, a/s Rīgas Farmaceitiskā fabrika, a/s Brīvais vilnis, a/s Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca, a/s Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca ir tikai daži no uzņēmumiem, kas pēdējos gados ir pametuši Nasdaq Riga biržu. Protams, ir izdaudzinātais veiksmes stāsts a/s Madara Cosmetics, taču skaitliski noteikti vairāk uzņēmumu biržu pamet nekā tai pievienojas.
Pēdējos gados vairākkārt publiski ir izskanējis viedoklis un solījumi par ieguvumiem, ja valsts uzņēmumi tiktu kotēti biržā. 2020. gadā vairākkārt biržas Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne intervijās minējusi, ka, lai Latvijas ekonomika sekmīgi un ilgtspējīgi spētu attīstīties, valsts uzņēmumiem, kam nepieciešams kapitāls, būtu jāskatās uz akciju laišanu biržā. Tāpat Daiga Auziņa-Melalksne norādījusi, ka, ja valsts izlemtu savus uzņēmumus kotēt biržā, arī mazāki uzņēmumi varētu izlemt pievienoties biržai, proti, valstij esot jārāda piemērs.
Latvijas biržas vājo sniegumu atzīst arī FKTK vadītāja Santa Purgaile. Savā pagājušās piektdienas publikācijā portālā Delfi Purgaile norāda, ka Latvijas akciju tirgus patlaban uzskatāms par nelikvīdu, jo salīdzinot Igaunijā vidējais akciju tirgus apgrozījums jeb likviditāte 2020. gada pirmajos sešos mēnešos bijis 23 reizes lielāks nekā Latvijas tirgū. 2020. gada pirmajā pusgadā a/s Nasdaq Riga akciju tirgū vidējais apgrozījums vienā tirdzniecības dienā bijis 60 000 eiro, Igaunijas Nasdaq Tallinn akciju tirgū – 1,37 miljoni eiro. Tātad arī regulētā tirgus uzraugs atzīst, ka ar Nasdaq Riga ir acīmredzama problēma. Lai gan Santa Purgaile to skaidro arī ar iedzīvotāju zemo finanšu pratību, tomēr diez vai zemu finanšu pratību varētu pārmest tiem privātajiem uzņēmējiem, kas pieņēmuši lēmumu pamest biržu pēc tam, kad daudzu gadu garumā biržā atradušies.
Nasdaq Riga ir privāts uzņēmums, kura īpašnieki ir Nasdaq grupā ietilpstošais Nasdaq Nordic, kuram pieder 92,98 % akciju, un a/s Rietumu banka ar 7,02 %. Citiem vārdiem, biržas organizators ir privāts uzņēmums, kura mērķis ir gūt peļņu. Katrs biržas emitents veic zināmu ikgadēju samaksu par to, ka konkrētā uzņēmuma akcijas tiek kotētas biržā. Privātajam kapitālam pametot biržu, ir saprotama Nasdaq Riga valdes priekšsēdētājas Auziņas-Melalksnes izmisīgā publiskā retorika šos privātā kapitāla uzņēmumus aizstāt ar valsts uzņēmumiem. Šobrīd šajā sakarā rīkotās diskusijas rada iespaidu par neprasmīgi noslēptu ierēdniecisku spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem.
Vai tas būtu pareizi – piespiedu kārtā sākt kotēt valstij piederošus uzņēmumus platformā, kuru privātie uzņēmēji ir izbrāķējuši, nobalsojot ar kājām? Pēc analoģijas tas būtu tas pats, kas ministra rīkojums ierēdņiem obligāti pusdienot ministrijas kafejnīcā, lai tajā nodrošinātu noteiktu apmeklētāju daudzumu, lai gan kafejnīcā gatavo negaršīgi un galdiņi ir pārāk zemi, lai ērti paēstu.
Cēloņi biržas pamešanai
Lai izvērtētu jautājumu par valsts uzņēmumu kotēšanu biržā, nepieciešams veikt nopietnu analīzi par cēloņiem, kāpēc pēc daudzu gadu atrašanās biržā privātie investori nolemj to pamest. Aiziešana no biržas nozīmē akciju atpirkšanas piedāvājumu izteikšanu, rezultātā nereti nepieciešams ieguldīt miljoniem eiro, lai atpirktu akcijas no mazākuma akcionāriem. Tātad realitātē uzņēmumi šo ceļu iet un tērē līdzekļus, lai biržu pamestu, nevis redz biržas statusu kā tramplīnu uz līdzekļu piesaisti.
A/s Ventspils nafta gadījumā, runājot par iemesliem aiziet no Nasdaq Riga, publiski tika pausti iebildumi pret biržas darbību un emitentu darbības uzraudzības funkciju, kas netika īstenota gluži caurskatāmi un pietiekami, izsakot vēlmi kotēt akcijas citur (citā biržā, nevis Rīgas) tieši saistībā ar akcionāru tiesību ignorēšanu.
A/s Grindex lielākais īpašnieks Kirovs Lipmans pēc biržas pamešanas publiski norādījis, ka iziešana no biržas ir vispareizākais solis: "Jāteic gan, ka birža ļoti negodīgi strādāja. Kā gan biržā var būt, piemēram, ka akcijas maksimālā cena 5–6 eiro, bet mums bija jāizpērk par vairāk nekā 12 eiro?"
Diena iepriekš rakstījusi arī par biržā kotētās a/s Olainfarm akcionāru sapulcēm, kuras tiek noturētas mikroautobusos vai no kurām akcionāri tiek izdzīti ar apsargu palīdzību. A/s Olainfarm gadījumā ir uzskatāmi redzama a/s Nasdaq Riga pasivitāte, nepaužot nekādu viedokli un distancējoties no notikumiem, kas risinās saistībā ar a/s Olainfarm, kuras akcijas tiek kotētas biržā, un tādējādi būtu sagaidāma pastiprināta biržas uzmanība, kas ietekmē uzņēmuma turpmāko rīcību. Proti, lai gan no visām karojošajām pusēm izskan pretrunīgi paziņojumi, birža nav paudusi nekādu attieksmi pret nu jau gadiem notiekošajām nekārtībām. Vai varam iedomāties, ka, piemēram, Londonas fondu biržā kotēta uzņēmuma akcionāru sapulce notiek mikroautobusā, kur vairums akcionāru neiekļūst, ceļ par to trauksmi, bet biržas organizators to uztver kā pašsaprotamu parādību?
Lai gan kopš a/s Ventspils nafta akcionāru kariem ir pagājis vairāk nekā 10 gadu, ir redzams, ka uzlabojumi regulētajā tirgū nav saskatāmi, kas nozīmē vai nu pasīvu tirgus uzraudzību, vai arī, iespējams, nepilnīgu regulējumu normatīvajos aktos, lai nodrošinātu efektīvāku uzraudzību, akcionāru tiesību aizsardzību un līdz ar to arī akcionāru ieguldījumu drošumu. Jebkurā gadījumā uzņēmumu paustie komentāri skaidri norāda, ka šobrīd Nasdaq Riga netiek galā ar tiem uzdevumiem, ko no tās sagaida emitenti.
Iepriekš minētais apstiprina, ka pašreizējā situācija biržā nav vērsta uz investīciju vides uzlabošanu un kapitāla tirgus attīstību, kas tad arī mazina ieguldītāju uzticību tirgus uzraugu spējai uzraudzīt regulēto tirgu, tādējādi apdraudot arī investīcijas finanšu tirgos Latvijā un ieguldījumu drošumu. Pie šādas līdzšinējās darbības valstij jo īpaši rūpīgi jāizvērtē situācija un pēdējo gadu notikumi, pirms tiek pieņemts lēmums par valsts uzņēmumu kotēšanu biržā. Liktos loģiski, ka no sākuma birža praksē pierāda, ka prot labi darboties un gūst privātā kapitāla atsaucību, kas tad arī ir starta šāviens valsts uzņēmumu kotēšanai, nevis otrādi – ja būtu nopietni tirgus spēlētāji valsts uzņēmumu izskatā, tad gan mēs savu sniegumu uzlabotu.