Viņa vairākkārt nominēta arī balvai Latvijas lepnums. Raksta varone saka: "Bezsaimnieku kaķu sterilizācija Rīgā ir mans lielākais ieguldījums kaķu labturības jomā."Nekad nepadotiesTiekamies Gitas dzīvoklī Stabu ielā. Pa saules pielieto viesistabas parketu skrien, kūleņo, draiskojas bariņš divus trīs mēnešus vecu kaķēnu. Gita smej: "Šīgada "raža" - no dažiem kaķēniem apzināti atteicās viņu mammas, citus novārgušus savācu pagalmos."Kaķa bērni gan neatgādina ģindenīšus. Viņi ir komunikabli, ziņkārīgi, spridzīgi. Divi ierāpjas fotogrāfa somā, viens iekārtojas man klēpī, citi kacina Gitas lielos kaķus Džipiju, Liru, Roniju, Tutiņu, kuri iekārtojušies mīļākajās vietās uz krēslu sēdekļiem virtuvē zem pusdiengalda.Gita ir kaķiniece: "Mana epopeja ar kaķiem sākās pirms gadiem pieciem. Tolaik dzīvoju greznā dzīvoklī Mārupē. Man bija viss, bet sirdī tukšums. Izšķīros ar vīru. Tas bija lūzuma punkts. Sāku mācīties astroloģiju un apgūt dzīvās ētikas mācību, strādāju savā profesijā, un tagad mana dzīve gājusi tikai uz augšu. Uzdrīkstējos no ielas paņemt pirmo kaķi. Iepazinu ielas kaķu glābējas - Lindu Kuikulīti, Sandru Brasliņu, Ivetu Godaini, Zani Mākuli un citas. Mēs nestaigājam pa sētām un nevācam kaķus, bet, ja zvana, ja kolonijas pieskatītājas sagaida un parūpējas, lai pirms operācijas kaķus nebaro, braucam ar savu mašīnu un konteineriem, vedam kaķus uz klīniku un pēc tam nogādājam tos atpakaļ."Kaķi ir maģiski dzīvnieki, un, gluži tāpat kā Gita, viņi dara to, ko paši grib. Kaķi Gitai iemācījuši pacietību, iecietību, ticību saviem spēkiem, izturību, nepadošanos pat visgrūtākajos mirkļos: "Bijis tā - redzu, nevaru izglābt, nav dzīvotājs, kaut esmu darījusi, ko varējusi. Es zaudēju cerības, bet kaķis pierāda, ka ne viss ir manos spēkos, ka ir cits - Augstākas varas lēmums. Nākamajā rītā skatos - mirējs ir uz kājām! Nekad nedrīkst padoties!"Mikrorajonu šausmasReāls kaķu un jebkuru citu dzīvnieku glābēju darbs prasa daudz laika, prasmju, pašaizliedzības, saprašanas, zināšanu, bet nereti visgrūtāk ir komunicēt ar cilvēkiem: "Katru sestdienu ņemam būrus un braucam uz Rīgas mikrorajoniem sterilizēt kaķus. Nav jēgas vākt jaundzimušos kaķēnus, ja paliek sakne - ik pusgadu dzemdējošas kaķenes. Imanta, Bolderāja, Pļavnieki pilni ar akliem izvārgušiem kaķēniem. Cilvēki viņiem iet garām kā tukšai vietai, bet kaķus sterilizēt nav gribas. Vistrakākais ir Ķengarags. Tās ir šausmas! Vieni indē kaķus un naglo ciet ejas uz silto pagrabu, citi kaķiem met pa logiem vecu ēdienu. Iedzīvotāji neko nedara, lai situāciju uzlabotu, un arī mums neļauj rīkoties. Lamājas, met uz galvas visādus draņķus, nāk virsū, grūsta. Nu, riktīga sādža! Pēc tādiem gājieniem sāc ienīst cilvēkus, kaut visi nav tādi, un es negribu ienīst."Bezpajumtes dzīvnieku aprūpētājiem jāprot abstrahēties no pārdzīvojumiem. Krītot izmisumā un panikā, asaras lejot, nevienam nepalīdzēsi. Ir jādarbojas mērķtiecīgi, pašaizliedzīgi. Bieži nākas atteikties no sava brīvā laika, kad pagaidu mājās paņemtais kaķis jāārstē, jāliek viņam sistēmas, jāvāc piekakātais un pievemtais, jāsilda dzīvībiņa, lai tā neizdziest. Sāp, ja neizdodas glābt. Taču ir prieks, kad pilnīgi bezcerīgais tomēr atkopjas. Prieks, kad tas nelaimītis pārvēršas spridzīgā dzīvībiņā un tiek atdots labās rokās. Gadās - pierodi pie izglābtā un sirdī mīkstām ķepiņām iekāpušā, bet Gitas pārliecība ir cieša: "Nekam šajā dzīvē nedrīkst pieķerties. Es zinu, kas notiek, kad kaut kam pieķeries. Nevar vākt un vākt dzīvniekus, līdz pats ar to visu vairs netiec galā. Jābūt apritei - izārstētie dzīvnieki jāiekārto, viņu vietā nāks citi slimie, izvārgušie."Gan sāpes, gan gandarījumsGita saviem kaķiem meklē labas mājas. Viņa intuitīvi jūt, vai pēc dzīvnieka atnācis pareizais cilvēks: "Gadās, man viņa balss nepatīk vai nostāja - nu tad fiksi dodiet man to kaķi! Arī minkas jūt negatīvas enerģijas un paslēpjas kur kurais. Tad domāju, kā ātrāk to gribētāju dabūt ārā no dzīvokļa. Savukārt cits, ieraudzījis kaķa bildi Facebook, brauc tam pakaļ no Latvijas otra gala - citu nevajagot, tikai šo vienu vienīgo, un es zinu, ka tas cilvēks ir īstais. Kad kaķi izglāb no nāves un atdod labās rokās, ir bauda, ko var salīdzināt ar labu seksu (garšīgi smejas)! Ja reizēm nolaižas rokas, aizbraucu uz kādu pagalmu, kur esam izsterilizējušas visus kaķus, viņi tur staigā spīdīgi un resni, tad arī ir pārlaimīga sajūta un gandarījums."Labi darbi nepazūd bez pēdām: "Caur kaķiem man radušies brīnišķīgi kontakti ar visdažādākajiem cilvēkiem - arī advokātiem, māksliniekiem, kuri vienmēr gatavi palīdzēt jebkurā dzīves situācijā, atbalstīt, sponsorēt. Kaķu dzīves apstākļu sakārtošana, dzīvnieku sterilizēšana un ārstēšana prasa lielus līdzekļus. Esmu iemācījusies lūgt palīdzību, jo nelūdzu taču sev. Ja attaisno cilvēku uzticība, daudzi ziedo. Tikko pazīstama meitene nosponsorēja konservus (rāda uz bundžiņām virtuvē)."Vai nevajadzētu dibināt savu biedrību vai vismaz glābējas mājaslapu? Gita šajā ziņā ir strikta: "Tāda doma ir, pat nosaukumu mājaslapai izdomājām - GiGi Cats, bet, tikko kaut kādus kontaktus dari zināmus, vairs nav miera ne dienu, ne nakti. Kaķu sievas zvana un kategoriski pieprasa -- tev tie kaķi jāsavāc! Viņas domā, ka mūsu darbošanos apmaksā Ušakovs. Labi, braukšu, paņemšu, bet, kad lūdzu mums noziedot kaut piecus eiro benzīnam - nē! Visam esam gājušas cauri, glābēju biedrību cilvēki nomelnoti, nolamāti. Taču es daru savu sirds darbu un par galveno uzskatu nepazaudēt sevi, savu būtību. Jo tikai laimīgs, vesels un ar sevi apmierināts cilvēks spēj dot un palīdzēt citiem."
Kad visu zaudēju, dzīve sāka iet augšup
Jau piecpadsmit gadu Gita Grantiņa veiksmīgi strādā par zobu tehniķi, viņa tikko atgriezusies no pieredzes apmaiņas brauciena Venēcijā. Otra Gitas dzīves puse ir rūpes par ielas kaķiem. 2012. gadā konkursā Labā zvaigzne kategorijā _Dzīvnieku draugs _Gitai piešķirta balva par palīdzību, ārstēšanu un bezsaimnieku kaķu aprūpi Rīgā.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Ri
blusa
xxx