Dziesmu un deju svētki – tautai vai kā pompoza izrādīšanās?

Kamēr citi ar sajūsmu gaida Latvijas simtgades Dziesmu svētkus, orķestris Zelmeri Pro gatavojas tajos "streikot". Kāds tam iemesls? 

Būtība ir tajā, ka svētku rīkotāji mūs, t.i., sabiedrību, neuzklausa. Mūs nedzird, negrib iedziļināties problēmā. Uz to mēs, vairāki diriģenti, atklātā vēstulē vērsām gan LNKC, gan KM, gan Dziesmu svētku padomes uzmanību. Domājat, ka esam saņēmuši atbildi? Jā, LNKC ar mums sarakstās, bet neko nedara, lai vismaz kaut ko labotu. Piemēram, kāpēc nevar uztaisīt aptauju par pūtēju orķestru virsdiriģentiem, kā to darīja koru nozarē? Tas nozīmē, ka pūtēju orķestru virsdiriģentus noslēguma koncertam izvirza daži cilvēki, acīmredzot no sev pietuvināto vidus. Savukārt pūtēju orķestru Dižkoncertā diriģēs administratīvi ieceltie kultūrvēsturisko novadu virsdiriģenti, nevis labākie, turklāt šī koncerta veidotāju izvēlējās koncepciju konkursā, kurā bija tikai viens pieteikums. Šajos svētkos novadu koporķestrus diriģēs tie, kuri bez ierunām pieņēma uzaicinājumu no rīkotāju puses. Vairāki diriģenti gan ir principiāli atteikušies diriģēt novadu koporķestri. Vai tā ir normāla parādība? Vai dalībnieki nav pelnījuši, lai simtgades svētkos viņu priekšā būtu viņu akceptētas autoritātes, nevis tikai tie, kuri "ļoti cenšas"? Tas tā, saudzīgi izsakoties.

Tomēr redzat apdraudējumu Dziesmu svētku nākotnei? 

Pirmkārt, to redzu izglītības sistēmā, kur nepārtraukto reformu virpulī mazinās tradicionālo garīgo vērtību un prasmju apgūšanas īpatsvars. Otrkārt, novecojušā, birokrātiskā Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku rīkošanā, kur to nepiederīgi savām funkcijām dara valsts, nevis valsts atbalstīta sabiedrība, t.i., nevalstiskās organizācijas, biedrības. Treškārt, satrauc stratēģiskā redzējuma trūkums tautas mākslas nozares līmenī. Kultūrpolitikas dokumentos Dziesmu svētki tagad ir nemateriālā kultūras mantojuma kulītē. Bet to, ka dziedāšana, dejošana, muzicēšana ir māksla un ka tā dzīvo tautā, taču nenoliegs neviens. Tikai tagad tai blakus ir parādījies nemateriālais kultūras mantojums ar daudziem jauniem jēdzieniem. Dokumentos joprojām tiek lietoti arī jēdzieni "pašdarbība" un "amatiermāksla". Bet tas jau ir cits stāsts. 

Vai tā nav matu skaldīšana, piesienoties laikmetīgajiem formulējumiem?

Neskatoties uz visām šodienas tendencēm un jauniem jēdzieniem, kas figurē pasaulē, tam, kādos vārdos mēs tos latviskojam, ir milzīga nozīme. Vārdā ir iekodēts ļoti daudz, vārds ir eksistences kods. Ne velti padomju ideologi ieviesa "padomju tradīcijas", "pašdarbību" u. c. Tagad mūs lēnām "atbrīvo" no tradicionālās kultūras, folkloras. Ir parādījies laikmetīgais jēdziens – kopiena. Viss tiek pārkrāsots nemateriālā kultūras mantojuma krāsā. 

Dziesmu svētki ir teju klāt. Vai vēl ko iespējams mainīt? 

Protams, daudz ko mainīt vairs nevar. Tas tā arī aizies, bet neapmierinātība noteikti vēl nāks uz āru. Skaidrs gan arī, ka tas, ko vēl var, organizatoriem ir jāmaina. Pūtēju orķestru finālskate ir jāieliek svētku laikā, un ir jāveic orķestru aptauja par virsdiriģentiem un diriģentiem pūtēju orķestru Dižkoncertā. Repertuārā vairs nekas nav maināms, bet noslēguma koncerta dalībnieki visi būs liecinieki tam, ko spēlēs pūtēju orķestri, vai tas aizraus klausītāju un vai dziedātājiem tā nebūs kārtējā, cerams, vēl nefolklorizējusies "čuru pauze".