Diena iepriekšējās valdības laikā ir pamanījusi un neatlaidīgi izgaismojusi vairākus notikumus, kas radījuši vai potenciāli var radīt būtisku ietekmi uz mūsu valsts iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, nākotni, dzīves kvalitāti un tādiem izšķirošiem lēmumiem kā – sākt pašam savu biznesu, mainīt darbu, pirkt nekustamo īpašumu, ņemt kredītu, laist pasaulē pirmo bērnu, laist pasaulē otro, trešo bērnu, godīgi maksāt nodokļus, uzrakstīt sūdzību par pāridarījumu utt. Lai šādus lēmumus pieņemtu ikdienā, ir jāizvērtē visādi notikumi un realitātes, taču valdība nedrīkst radīt/pieļaut situāciju, ka vienīgais un galvenais impulss/iemesls lēmumiem par dzīves/darba/biznesa kvalitātes pasliktināšanu ir valdības un valsts pārvaldes nepārdomāti/neizskaidroti un slikti lēmumi, faktiskās rīcības un uzvedības modelis.
Novēlējumi ministriem
Neskatoties uz to, ka jau valdības deklarācijas tapšanas procesā aktīvi piedalījās ierēdniecība un lielā daļā pat draftēja tās tekstus, spēt drosmīgi vētīt ierēdniecību un tās spēju strādāt valsts labā. Valsts jāvada politiķiem, nevis ierēdņiem. Nedrīkst iekrist ierēdniecības izdzīvošanas instinktu izliktajās lamatās. Ne tikai ierēdniecību, bet visu valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes. Saprast, kas ir šie cilvēki, kuri izstrādā priekšlikumus jauniem elektrības, elektrības sadales, sakaru u. c. tarifiem, kuri lemj par eksporta garantiju izsniegšanu, piemēram.
Latvenergo padomes priekšsēdētājs Ivars Golsts intervijā Dienas Biznesam teic, ka "ir sajūta, ka valstij piederošie uzņēmumi ir tāds kā ministriju savdabīgs pagarinājums". Golsts vēlas "darboties kā normāla kapitālsabiedrība", lai to neregulē tik stingri. Vai padomei ir iebildumi pret akcionāru, t. i., valsti? Kādi? Kāpēc? Kas tad veido Latvenergo kapitālu?
Valdības sēžu tiešraidēs nereti vērojām situācijas, kad nevalstiskās organizācijas, kurām izdevies tikt pieaicinātām uz valdības sēdi, ceļ trauksmi par normatīvajiem aktiem, kas tiek virzīti un arī pieņemti bez pietiekamas to apspriešanas ar sabiedrību, nozares organizācijām. Tiek tempā iesniegti tiesību aktu portālā, strauji saņemti pozitīvi atzinumi no nepieciešamajām ministrijām un virzīti izskatīšanai valdībā A daļā, t. i., kā pilnībā saskaņotus un tādus, par kuriem nav nepieciešama atsevišķa diskusija valdības sēdē. Ik sēdi šādi A daļā tiek iekļauti līdz pat pārdesmit jautājumu. Nevalstiskās organizācijas kā sargsuņi ir spiestas rūpīgi sekot, vai kāds jautājums nav "nejauši" paslīdējis garām kā it kā saskaņots. Pērnā gada nogalē īpaši acīmredzama bija Zemkopības ministrijas vēlme pēc iespējas klusāk un nemanāmāk (caur A daļu) valdībā pieņemt vairākus nozari ietekmējošus noteikumus, kas izsauca kaismīgu reakciju no nevalstisko organizāciju puses. Ne vienmēr šeit slēpjas kādas politiskas intereses. Ļoti bieži šos regulējumus iniciē un filigrāni caur valsts pārvaldes gaiteņiem izstaigā tieši ierēdņi. Steigu pārsvarā pamato tiesību aktu anotācijā, pie steidzamības pamatojuma ierakstot "jautājums ir steidzams pēc būtības" vai "nepieņemot šo tiesību aktu, tiks apdraudēta direktīvas ieviešana".
Vai te nebūtu pienācis laiks izkopt cieņpilnu diskusiju kultūru, atjaunojot likumā Ministru kabineta kārtības rullis paredzēto Ministru kabineta (MK) komitejas formātu? Ministru kabineta komiteja izskata projektus, par kuriem nav panākta vienošanās Valsts sekretāru sanāksmē, tātad – ierēdņu starpā. Kā arī izskata projektus, par kuriem MK sēdē ir ierosināti būtiski precizējumi. Šajā formātā būtu iespējams jautājumus apspriest plašākā politiskā formātā valsts interesēs un sagaidot no ierēdņiem kompetentus un profesionālus secinājumus un priekšlikumus, nevis manipulatīvu diktātu.
Pērn Dienas Bizness arī pētīja dažu ierēdņu ilgdzīvotāju fenomenu. Varbūt viņu zināšanas un spējas būtu pienācis laiks notestēt citā amatā? Interesanta epizode bija iepriekšējās valdības pirmspēdējā sēdē – darba kārtībā bija nonācis jautājums par VID ģenerāldirektores pārcelšanu uz Finanšu ministriju. Jautājums tika atlikts pēc A/P ministra Daniela Pavļuta dedzīga lūguma. Valdības sēdē pie mikrofona rāvās arī iekšlietu ministrs, ar nelielu aizķeršanos nolasīdams sagatavotu tekstu par teicamo VID un tiesībsargājošo iestāžu sadarbību. Arī šeit mēs bijām liecinieki tam, ka, iespējams, pastāv ierēdņu sadarbības apslēptā puse – nerakstīta vienošanās par izlīdzēšanu grūtos brīžos. Šajā MK sēdē arī tieslietu ministrs Bordāns pauda neizpratni par šādu finanšu ministra priekšlikumu. Par korupciju un pasūtījuma auditiem VID gan nekad nav bijušas tik dedzīgas uzrunas kā par Jaunzemes aizstāvību. Kaut kas nav pareizi.
Plānot un radīt tādas programmas ES fondu līdzekļu investīcijām, kuras ir īstenojamas uzņēmējiem bez liekas un supersarežģītas birokrātijas un bez konsultantu no "no īpaša saraksta" piesaistes. Izdarīt visu iespējamo, lai padarītu skaidri saprotamus spēles noteikumus ES fondu finansējuma pieejamībai, un nodrošināt, lai šo fondu projektu spēles noteikumi nemainītos programmu īstenošanas laikā. Radīt risinājumu, lai programmu pēcpārbaudes neizvēršas par nepatīkamu pārsteigumu un zaudējumu laiku.
Ir zināmas vairākas konkrētas situācijas, kad ES fondu finansējuma saņēmējs ir bijis spiests burtiski maksāt, respektīvi, viņam tiek piemērota piešķirtā ES fondu finansējuma korekcija, par valsts kļūdām un/vai neuzmanību/nekoordinētību. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad, grozot kādu regulējumu, netiek pārbaudīta nepieciešamība secīgi grozīt arī saistītus noteikumus. Tā rezultātā finansējuma saņēmējam pavisam negaidīti rodas situācija, ka viņa rīcība fondu projekta īstenošanā nav bijusi precīzi atbilstoša attiecīgajam regulējumam, par ko viņš uzzina, kad tam tiek piemērota attiecīga finanšu korekcija. Netaisnīguma sajūta, tiesiskais nihilisms no valsts puses, motivācijas trūkums iesaistīties jaunās ES fondu investīciju programmās. Vai valsts to var atļauties?
Jebkuras jaunas iniciatīvas/valsts naudas investīcijas veidot no konkrētu ieguvumu skatpunkta un atbilstoši Latvijas biznesa un Latvijas cilvēku realitātei un vajadzībām, kā arī, kas nav mazsvarīgi, no jēgpilnuma skatpunkta.
Būt gataviem un spējīgiem jebkuras iepriekš sāktas iniciatīvas kritiski novērtēt un spēt tās pārtraukt, ja tās ir nejēdzīgas, nepamatotas, kaitīgas. Nevajag turpināt inerces pēc. Piemēram, Latvijas valsts mežu peļņas daļas ziedošanas kārtība, balstoties uz politisku lēmumu, iestāžu atteikšanās no pakalpojumu sniegšanas klātienē, bezgalīgas tiesāšanās par valsts pārvaldei nelabvēlīgiem lēmumiem principa pēc, lai tikai nebūtu "jāmaina līdzšinējā pieeja", utt., utt.
Par korupciju un nelietīgu varas demonstrāciju jābūt sekām. Iesākumam pat pietiktu ar to nosodījumu. Nevajag tirgoties ar augstām amatpersonām, kuru vadītā iestādē vairāku gadu garumā pastāv korupcija un tiek uzturēts kukuļņēmēju perēklis, turklāt kurām ir resurss, laiks un ietekme, lai sagatavotu bruņas un piesedzošu, medijiem un tiesai tīkamu papīru jebkurām negaidītām situācijām un jebkuriem nepatīkamiem jautājumiem. Nevajag pievērt acis un ļaut viņiem spītīgi turēties pie krēsliem, manipulējot ar aizrādījumiem par politisku ietekmi. Jo to visu redz ne tikai sabiedrība, bet arī nākamie/potenciālie kukuļņēmēji iestādē.
Zināmus jautājumus raisa KNAB un Ģenerālprokuratūras norobežošanās no šiem skandalozajiem notikumiem. Kāpēc KNAB publiski pamanāmi nepauž, ka tas ir totāli nepieņemami – tolerēt kukuļņemšanu iestādē? Kaut "piečuku" apmērā. Rodas sajūta, ka atbildīgās iestādes uzskata, ka tas ir pieņemami, pieļaujami un "tā ir visur pasaulē un vienmēr būs".
Pērnā vasarā ar lielu entuziasmu, gandrīz bezierunu tempā, bez jebkādas jēgpilnas diskusijas ar profesionālajām organizācijām, bez ticama nepieciešamības izskaidrojuma tika pieņemti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, cita starpā paredzot jaunu izslēgšanas kritēriju, pēc kura pasūtītāji var liegt uzņēmuma dalību iepirkumā, pirms tam konsultējoties ar Konkurences padomi un saņemot iestādes viedokli par iespējamo aizliegto vienošanos. Ar patosu tika noziņots Eiropas Komisijai, ka rezultatīvais rādītājs Atveseļošanās un noturības mehānisma miljonu saņemšanai ir izpildīts! Taču 2023. gada 1. janvārī Konkurences padome nāk klajā nevis ar apsveikumu Jaunā gadā, bet gan ar paziņojumu sabiedrībai, ka nespēs pildīt jauno funkciju, jo nav finansējuma. Nespēs pildīt likumu, kura izstrādē paši aktīvi piedalījās. Vai Konkurences padome ar izpratni izturēsies pret tirgus dalībniekiem, kuriem nav resursu likuma pildīšanai?
Spēt atzīt kļūdas un labot tās. Tik vienkārši.
Ir vēl daudzi un izvērstāki novēlējumi, kurus vēlētu jau konkrētu nozaru ministriem. Par tiem citā reizē jau mūsu ikdienas publikācijās.
Šo novēlējumu piepildīšanās varētu būt labs sākums un, iespējams, pat jaunās valdības veiksmes atslēga.