Jūrmalas pilsētas vidē tik vecs, neapbūvēts un nepārbūvēts ēku komplekss ir retums. Mīlīgajā pagalmiņā durvis pavērtas uz klēti, kur pirms 100 gadiem vasarās mitinājušās zemeņu lasītājas. Smaržo puķes un āboli. Saimniecības ēkā, kas savulaik bijusi kūts, tagad krājas dažādu laiku darbarīku kolekcija.
Jānis Vēliņš ar milzīgu entuziasmu glabā un ir gatavs izrādīt savu privātkolekciju, ko viņa meita Elīna Facebook.com platformā dadsprivatemuseum mīļi nodēvējusi par Tēta privāto muzeju. Šopavasar Asaru bibliotēkā Jānis sarīkoja kolekcijas izstādi un arī aicināja interesentus paklausīties lekciju par Latvijas radiorūpniecību 100 gados un Latvijas skaņuplašu vēsturi. Stāstu sirmajam vīram ir ļoti daudz.
Zemeņu laukos
"Cara laikos Asaros un Mellužos bija zemeņu plantācijas, 1913. gadā ogas veda uz Pēterburgu – 38 stundas ceļā ar bānīti! Viss ar zemenēm te bija no mājas sliekšņa līdz sētai. Zemei bija vērtība, tas bija smags darbs. Augsnes virskārtas jau nebija nekādas – divu lāpstu dziļumā smilti veda uz mežu, bet grāvī lika zarus, lapas, tā pamazām augsni uzlaboja. Lai šos laukus apkoptu, vasarā tika ņemtas talkā ravētājas un ogu lasītājas. Blakus mājiņā viņas dzīvoja," stāsta Jānis Vēliņš un ved uz saimniecības ēku – mājas saimniecei bijusi govs, kūtsaugšā glabājuši sienu. Piena kannas kā zaldāti rindā noliktas, arī tās saglabātas no seniem laikiem. Zirgu grābeklis, veca pļaujmašīna, mutes bļoda, vešas baļļa un kas tik vēl ne!
Mūsu sarunā iesaistās Jāņa dzīvesbiedre Inese, viņa turpina stāstu, kas te aizsācies vairāk nekā pirms gadsimta: Pašā 19. gadsimta sākumā ģimene no Rīgas, viņš – malkas plača turētājs, viņa – smalkveļas gludinātāja, atnāca uz dzīvi Asaros Jūrmalā. Sāka ierīkot dārzu tukšā vietā, uz baltām smiltīm. Dzimtā bija trīs meitas, viens dēls; nāca divi kari un juku laiki – dēls pazuda, divas meitas 1940. gadā emigrēja un šeit palika trešā meita, audzināta kā puika. Pēcnācēju viņai nebija. 90. gados kundzei vēl te bija pilns ar zemenēm. Mēs palīdzējām saimniecībā, kundzi aprūpējām, var uzskatīt, ka esam labticīgie ienācēji."
Dzīvojamā māja iekšpusē tagad gan tehnoloģiski pielāgota dzīvei mūsdienās, bet Jānis aizrautīgi vācis kopā visas iepriekšējo laiku liecības un strikti nolēmis visu saglabāt autentisku. Katrai detaļai ir savs stāsts, tikai Jānis sūrojas, ka neesot resursu, lai visu sistematizētu.
"Vai drīkst jūs aizvest uz mazmājiņu?" šķelmīgi pavaicā Vēliņa kungs. Izrādās, arī āra tualete iekārtota kā savdabīgs muzejs – viena "kabīne" latviskā, otra padomju stilā. Tikai šeit var uzkavēties, lai pašķirstītu attiecīgas grāmatas, iepazītos ar "zampoļita kabineta" liecībām – atkarībā no garastāvokļa.
Nāc lidot!
Jānis Vēliņš dzimis Valmierā, audzis Gaujienas pusē. Tēvs bijis skolas direktors, mamma – angļu valodas skolotāja. Kad ienāca padomju karaspēks, vācu armija civiliedzīvotājus dzinusi ārā. Daudzi nokļuvuši Vācijā, bet Vēliņu ģimene palikusi Valmierā pie tēva māsas. Māju pilsētas nomalē gan nosvilinājuši, un Jāņa agrākās bērnības atmiņas saistās ar nelielu pirtiņu, kurā dzīvojušas divas ģimenes.
Jānis pabeidzis Valmieras vakara vidusskolu. Sapņojis apgūt kaut ko, saistītu ar radio un elektrību. Iestājies Aviācijas tehniķu skolā Ukrainā, Krivojrogā, kur mācījies trīs gadus.
"Skola sagatavoja aviācijas tehniķus, tā saucamos priboristus. Pēc tam sāku strādāt Spilves lidostā. 1973. gadā apprecējos ar Inesi, 1976. gadā bortinženieru priekšnieks man pavaicāja: "Vai tad ilgi nagus saldēsi? Nāc lidot!" Man tādas domas nebija, bet ģimene sāka veidoties un naudai bija nozīme. Tā sāku lidināties," stāsta Jānis, viņš turpina: "Par tehniku jau zinājām visu, mums tikai vajadzēja apgūt atsevišķus momentus, kas saistīti ar lidošanu. Līdz 1990. gadam lidoju ar JAK 40 un AN 24. Pēc tam pazīstami lidotāji mani "pievāca" lidostas apsardzē. Un tā līdz pensijai 2012. gadā."
Jānis par saviem bērniem lepni teic: "Man ir četri kārtīgi Latvijas pilsoņi!" Inese sirsnīgi stāsta, ka viņai, pensijā esot, galvenā nodarbošanās esot bērnkopība – galvenokārt pieskatot jaunākos mazbērnus. Abi ar Jāni laulībā aizvadījuši jau 45 gadus. "Pa kuru laiku nosirmoja jūra?" pasmaida Inese, bet, taujāta par saskanības atslēgu, atzīst: "Galvenais nav samierināties, bet gan otra trūkumus uztvert nevis ar mīnusu, bet apziņu, ka mums katram ir trūkumi – svarīgi apzināties savus un censties pieņemt otra trūkumus. Viegli jau pateikt, ne vienmēr tas izdodas. Mēs cenšamies."
"Es bez Ineses neesmu nekas," noteic Vēliņa kungs.
Tagad jātaisa kulba
"Ideja par izstādi un lekciju Asaru bibliotēkā radās nejauši. Reiz bibliotēkā palielījos, ka man ir grāmatas par Latvijas skaņuplašu vēsturi un vēl citas retas grāmatas. Piemēram, par Latvijas radiovēsturi, ko sarakstījis radio vēstures profesors Brikmanis. Dāmas lūdza – vai es nevarētu tās atnest uz bibliotēku, nolikt plauktiņā, lai arī citi var pašķirstīt? Nu tad jau es varu atgādāt arī plauktiņu ar savāktiem radioaparātiem!" par izstādes ierosmi stāsta Vēliņa kungs.
Apmeklētāju un klausītāju bijis ļoti daudz. Meita Elīna ideju attīstījusi un tagad ir galvenā Tēta privātā muzeja koordinatore. Vēliņa kungam pieder arī skaņuplašu kolekcija, kur viena ir vairāk nekā 100 gadu veca! Viņš atjauno arī vecos televizorus. "Jānis ir burvis, pats savā impērijā," pasmaida Inese.
Vaicāts, kā paiet ikdiena, Jānis uzskaita: "Jāparemontē bērnu mājiņa, jārestaurē vecie ražojumi. Vienā šķūnītī stāv pirmskara laika zirgu rati, tie jāuztaisa. Piebalgā pie tēva māsīcas stāvēja droška, kādreiz, kad ar bērniem tur aizbraucām, vienmēr sēdējām ratos un fotografējāmies. Vienubrīd redzēju, ka rati iet postā. Riteņi nogāzušies, koka detaļu nav, bet galvenais – visi dzelži vēl saglabājušies. Pieķēros klāt, visus četrus riteņus restaurēju. Tagad jātaisa kulba. Tā tas laiks paiet." Mājas saimniecei savulaik esot piederējusi jūras laiva, ar ko zivis ķēruši, sienu veduši. Laivai bijis motors, kurš gājis, kā rāda vecās filmās: puk, puk, puk... Masts Jānim saglabājies un pat nesen no plaukta uzkritis virsū, kā atgādinot – varbūt arī laivu izdosies sataisīt? Zemenes gan Jānis vairs neaudzē.
Ko vēl dzīvē gribētu paveikt? "Man ir labi tāpat. Mazliet jāsaved kārtībā muzejs. Mazbērni aug. Dēls Jānis ņemas ar kompjūteriem un fotogrāfiju, ja man ko vajag, paprasu. Kundze aizvelk uz koncertiem. Es jūtos labi," pasmaida Jānis. Bet vai pēc lidošanas neilgojas? Nē, strikti noteic seniors: "Aviācijā jābūt precīzam. Viena operācija sastāv no desmit punktiem, ko nevar izlaist. Tas viss sen ir aizmirsies. Tikai sapņos reizēm ir jālido."