Atkārtoti traumē jau cietušus bērnus

_ Ārvalstu pieredze liecina, ka interjeram telpā, kurā runā ar nepilngadīgo, jābūt tādam, kas rada drošības sajūtu. To, piemēram, varot panākt ar skaņu necaurlaidīgām sienām un durvīm, kā arī logiem, kuru nav ielas pusē, jo trokšņi un skats aiz tā var novērst uzmanību. Nopratināšanas istabā nedrīkst būt arī tādu papildu stimulu kā attēli, vaļēji plaukti, telefons, rotaļlietas, taču citādi ir ar uzgaidāmo telpu - tur mantas, krāsainie zīmuļi un papīrs ir vēlami.Tiesībsarga birojs noskaidrojis, ka Rīgas reģiona pārvaldes iecirkņos nav specializēti iekārtotu istabu nepilngadīgo liecinieku pratināšanai. Jāatzīmē gan, ka viena šāda telpa ir pieejama ārpus iecirkņiem, taču, lai to izmantotu, esot jāpiesakās savlaicīgi - aptuveni četrus mēnešus iepriekš. Līdzīgi nevienas piemērotas telpas nav arī Latgales reģionā. Citviet Latvijā situācija ir atšķirīga: Vidzemes reģionā pieejamas četras istabas bērnu liecību saņemšanai, bet Zemgalē un Kurzemē - pa trim šādām telpām.Centra Dardedze juriste Laura Ceļmale norāda, ka iepriekšminētie skaitļi nav iepriecinoši, turklāt problēmu netrūkst arī vietās, kur specializēti kabineti ir nodrošināti. Kā piemēru viņa min faktu, ka, lai nonāktu līdz šai telpai, bērnam bieži jāiet cauri tumšam gaitenim vai pat aizturēšanas izolatoram, tādējādi nepatīkamas emocijas gūstot vēl pirms nonākšanas it kā draudzīgajā galamērķī.Ir arī citi ne mazāk būtiski sarežģījumi, kas ne vien traucē saņemt drošu liecību, bet arī bērnu atkārtoti nostāda upura lomā. Bieži tūlītēji nav pieejams psihologs, bet pašam izmeklētājam trūkst attiecīgās kompetences. Neizpaliek arī īpaši traumējošas reizes, kad cietušajam notikušais jāstāsta vairākas reizes un katru reizi citam speciālistam. Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 23.augusta, numurā!