VDI komisija savulaik izmeklēja Zolitūdes traģēdijas sekas attiecībā uz cietušajiem Maxima darbiniekiem, noformējot aktu par nelaimes gadījumu darbā attiecībā uz katru no viņiem. Komisija konstatēja vairākus nelaimes gadījuma darbā cēloņus, tostarp uz veikala ēkas jumta veikto būvdarbu radīto darba vides risku ietekmes uz veikala darba vidi neizvērtēšanu. Maxima apstrīdēja šos aktus, norādot, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts.
Šodien šajā strīdā lēmumu paziņoja Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments, kas atstāja spēkā pērnā gada 10.marta Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta Maxima sūdzība par VDI aktiem, tomēr spriedumā ierakstīja, ka jumta nogruvums, kas izraisīja Zolitūdes traģēdiju, bijis ārpus Maxima kontroles un uzņēmums to nevarēja paredzēt.
Kā aģentūrai LETA uzsvēra Maxima advokāts Jānis Kārkliņš, AT spriedums apliecinājis, ka VDI akti nenosaka darba devēja vainu un atbildību ne krimināltiesiskā, ne civiltiesiskā izpratnē, bet vienīgais aktu mērķis esot konstatēt, vai ir bijis nelaimes gadījums darba telpās, nevis skaidrot traģēdijas iemeslus un izvirzīt vainīgos.
"VDI akti neatstāj ietekmi uz citām izskatāmajām lietām. Par traģēdijā atbildīgajiem lems Zolitūdes krimināllietā," uzsvēra uzņēmuma pārstāvis. Maxima uzsver, ka vairākās ekspertīzēs, tostarp Valsts policijas ekspertīzē, ticis konstatēts, ka traģēdijas cēlonis bija rupja kļūda ēkas projektēšanā.
Kā skaidroja Kārkliņš, uzņēmums sācis tiesvedību, lai noskaidrotu VDI aktu satura atbilstību likumam. "VDI aktu mērķis ir sniegt darbiniekiem un viņu tuviniekiem iespēju saņemt sociālās apdrošināšanas atlīdzību. Ja VDI aktā ir norādīts, ka negadījums ir noticis "darba telpās", tad VDI akts var būt pamats sociālās apdrošināšanas atlīdzības saņemšanai. Arī līdz šim Maxima nenoliedza faktu, ka tas bija nelaimes gadījums darba vietā, taču VDI akti nav paredzēti darba devēja vainas vai atbildības konstatēšanai," uzsvēra jurists.
Galvenais Maxima pārmetums strīdā bijusi pārliecība, ka VDI rīkojās ārpus savas kompetences - "tā ne tikai izdarīja secinājumus par nelaimes gadījuma norisi "darba telpās", bet arī pievērsās darba devēja atbildības vērtēšanai".
Maxima uzskata, ka VDI pieļāva būtiskas kļūdas savos secinājumos, akta sastādīšanas brīdī nezinot visus apstākļus un faktus. "Šobrīd, kad ir saņemta gan neatkarīgu Vācijas ekspertu ekspertīze, gan Valsts policijas ekspertīze, kuru secinājumus valsts amatpersonas ir paudušas arī publiskajā telpā, ir skaidrs, ka vienīgais traģēdijas cēlonis ir bijusi kļūda ēkas, kura jau bija nodota ekspluatācijā, būvprojektā," uzsvēra advokāts.
"Citiem vārdiem - nepastāv cēlonisks sakars starp darbadevēja darbībām un nelaimes gadījumu darbā," norādīja Kārkliņš, "tāpat būtiski uzsvērt, ka attiecībā uz visiem pārējiem darba devējiem, kas atradās tajā pašā ēkā Priedaines ielā 20 vienādos faktiskajos apstākļos kā SIA Maxima Latvija, darba devēja iespējamie pārkāpumi un atbildība netika vērtēta. Tas liek secināt, ka VDI akts pret Maxima Latvija sastādīts tendenciozi."
Kārkliņš apgalvoja, ka Maxima jau esot gaidījusi, ka AT atstās spēkā apgabaltiesas spriedumu. AT spriedums nav pārsūdzams.
Jau vēstīts, ka VDI komisija izmeklēja Zolitūdes traģēdijas sekas attiecībā uz cietušajiem Maxima darbiniekiem, noformējot aktu par nelaimes gadījumu darbā attiecībā uz katru no viņiem.
Komisija konstatēja vairākus nelaimes gadījuma darbā cēloņus, tostarp trūkumus Maxima darba aizsardzības instrukciju saturā, nodarbināto neinstruēšanu par īpašos gadījumos lietojamā akustiskā trauksmes signāla nozīmi un atbilstošu rīcību šo zīmju darbības laikā, uz veikala ēkas jumta veikto būvdarbu radīto darba vides risku ietekmes uz veikala darba vidi neizvērtēšanu, kā arī veikala administrācijas un darbinieku neinformēšanu par būvdarbu radīto darba vides risku ietekmi uz veikala darba vidi.
Maxima apstrīdēja šos aktus, norādot, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Nelaimes gadījums notika, veikala ēkas konstrukcijām nogrūstot pār cietušajiem darbiniekiem, taču ēku fizikālās īpašības nav darba vides faktors. Maxima skaidroja, ka "par darba vides faktoriem var uzskatīt vienīgi tādus faktorus, kas ir darba devēja kontrolē. Pieteicējai nepiederošās veikala ēkas konstrukcijas nebija pieteicējas kontrolē, tāpēc to nogruvums nav darba vides faktoru iedarbība".
Tāpat Maxima norādīja, ka "inspekcija nav ieguvusi ārstu komisijas arodslimībās atzinumu par nelaimes gadījumā bojāgājušo darbinieku nāves iespējamo saistību ar darba apstākļiem".
Administratīvā rajona tiesa noraidīja pieteikumu pirmajā instancē. Tiesa nepiekrita Maxima paustajam, ka negadījums neesot darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Tiesa spriedumā norādījusi, ka nav nozīmes, kam pieder ēka, kurā atrodas darbavieta. Maxima norādīja, ka ēku, kurā atrodas darbavieta, var atzīt par darba vides daļu vienīgi gadījumā, ja ēka pieder darba devējam, taču tiesību normas neparedz šādu pazīmi.
Tāpat tiesa secināja, ka konkrētais nelaimes gadījums darbā notika, sagrūstot veikala ēkas jumta un nesošajām konstrukcijām, respektīvi, darbavietas apkārtnes fizikālajam faktoram - darba telpas griestiem/veikala ēkas jumtam - tieši fiziski iedarbojoties uz cietušajiem darbiniekiem. Tā kā konkrētais nelaimes gadījums darbā notika šādā veidā, tas ir uzskatāms par darba vides faktoru iedarbības rezultātu.
Vēl tiesa spriedumā norādīja, ka nav pamata pieteicējas apgalvojumiem par "viltus ugunsgrēka trauksmi". Sistēma ziņoja par ugunsgrēka trauksmi atbilstoši tam, kā bija ieprogrammēta - no ugunsgrēka trauksmes paneļa trauksmes žurnāla ierakstiem redzams, ka sistēma ugunsgrēka trauksmi izziņoja tāpēc, ka notika elektrosūkņa aktivēšana. Signāli pienāca no sprinkleru telpas. Ja sistēma brīdina par apdraudējumu, tad bez pilnīgas trauksmes cēloņa noskaidrošanas un novēršanas patvaļīgi pieņemt, ka sistēma nedarbojas pareizi, un uzskatīt sistēmas darbību par "viltus ugunsgrēka trauksmi" nav ne pamatoti, ne saprātīgi.
Tiesa neapgalvoja, ka, operatīvi konstatējot un novēršot trauksmes cēloni, kā rezultātā trauksme sistēmā vairs nepienāk un akustiskais trauksmes signāls un vārdiskās saziņas zīme attiecīgi vairs neskan, būtu jāveic evakuācija. Šādā gadījumā patiešām varētu secināt, ka apdraudējuma nav, jo brīdināšanai par apdraudējumu paredzētā sistēma uz tādu vairs nenorāda. Taču konkrētajā gadījumā veikala darbiniekiem neizdevās novērst trauksmes cēloni un pārtraukt trauksmes signālu pienākšanu. Tāpēc, ilgstoši un pastāvīgi skanot īpašos gadījumos lietojamam akustiskajam trauksmes signālam un vārdiskās saziņas zīmei, veikala administrācijai bija jāsāk veikala ēkā esošo cilvēku evakuācija, secināja tiesa.
2013.gada 21.novembrī, iebrūkot lielveikala Maxima jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Zolitūdes traģēdija ir lielākā Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.
Stulbs spriedums
murgojums