Jau ziņots, ka AT Senāts 28.februārī atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tika daļēji apmierināta pieteicējas, kas redzama fotogrāfijā, prasība par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu saistībā ar minētajām fotogrāfijām, viņai par labu piedzenot 1000 latu. Prasība tika vērsta pret SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi un Kristapu Smildziņu.
Kā redzams AT mājaslapā publicētajā anonimizētajā lietas spriedumā, izdevniecība savā kasācijas sūdzībā Senātam bija norādījusi, ka apgabaltiesa neizvērtēja, vai atbildētāji uz to brīdi varēja zināt un vai viņiem vispār bija jāzina, ka prasītājai bija pamats paļauties uz savu darbību privātumu. Jāatzīmē, ka kristību ceremonija bija slēgta.
Tāpat kasācijas sūdzībā tika norādīts, ka apgabaltiesa pretēji vispārējam principam noteica, ka personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību prevalē pār personas tiesībām uz vārda brīvību, nepamatojot šādu tiesību uz vārda brīvības ierobežojuma nepieciešamību nedz konkrētajā lietā, nedz kā vispārīgu principu.
Papildus sūdzībā bija atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kurā vienā no spriedumiem bija secināts, ka apgabaltiesai bija jāņem vērā "aizsardzība, kas jānodrošina žurnālistam attiecībā uz ziņošanas tehniku, kādu tas izvēlas".
Tāpat atbildētāji Senātam bija norādījuši, ka prasītājai nepatīkamas emocijas bija radījis nevis fotogrāfijas publicēšanas fakts, bet gan dažādu cilvēku izteiktas nievājošas piezīmes par reliģiju vai izskatu, bet šādā gadījumā prasība celta "pret neīstiem atbildētājiem".
Tomēr Senāts uzskatīja, ka izdevniecības viedoklis tās kasācijas sūdzībā ir bijis kļūdains attiecībā uz nepamatotu izteiksmes brīvības ierobežošanu. Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, savukārt Satversmes 100.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.
Vienlaikus saskaņā ar Satversmes 116.pantu personas tiesības, kas noteiktas 96. un 100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Citiem vārdiem, neviena no šīm tiesībām nav absolūta un var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem.
Kā secināts spriedumā, nenoliedzami, ka jebkurā demokrātiskā valstī presei tiek garantēta vārda brīvība, taču masu informācijas līdzekļiem ir jāuzņemas arī atbildība par tiražētās informācijas saturu. Tomēr Senāts piekrita, ka fotografēšana bez piekrišanas, nevērtējot konkrēto situāciju, nevar tikt uzskatīta par pārkāpumu cilvēka tiesībām uz privāto dzīvi.
Tomēr šoreiz fotografēšana notika bez personas atļaujas, tāpat tā nebija notikusi publiskā pasākumā, kā arī attēla publikācija kontekstā ar pārējo rakstu nav bijusi samērīga un attaisnojama.
Jāatgādina, ka apgabaltiesa 2011.gada maijā nolēma prasību apmierināt daļēji, piedzenot par labu Spalei morālā kaitējuma kompensāciju 1000 latu apmērā. Tikmēr Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa pirmajā instancē prasību noraidīja pilnībā.
Prasītājas juridiskās palīdzības sniedzēja zvērināta advokāte Inese Nikuļceva iepriekš norādīja tikai uz principiem, kurus savā spriedumā izvērtēja gan apgabaltiesa, gan Senāts. Galvenokārt tiesas balstījās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Tāpat kā kritēriji tika vērtēti, vai fotogrāfija bija uzņemta privātā vai publiskā pasākumā, konkrētā gadījumā tas bija privāts pasākums.
Tā kā tas bija privāts pasākums, tad fotogrāfijas bez atļaujas nevarēja tikt publicētas, uzsvēra Nikuļceva. Vienlaikus tika izvērtēts, vai pati persona, kas redzama fotoattēlā, ir publiska personība. Prasītāja nav publiska persona, līdz ar to viņai bija tiesības uz savu aizsardzību.