Vēsture Dienā: Revolūcijas sekas

Drīz jau būs simt gadu apkārt kopš boļševiku apvērsuma Krievijā, bet šā traģiskā notikuma sekas turpina ietekmēt pasauli. Latvija nav izņēmums, turklāt komunisma slepkavnieciskās prakses kaulainā roka velk atpakaļ arī tad, kad valsts no tās it kā būtu atbrīvojusies. Šī atpakaļvilkšana var izpausties arī kā padomju iekārtā auguša cilvēka neticība labajam, un tad vairs nav tālu līdz visšaušalīgākajiem noziegumiem.

Pirms 20 gadiem Diena konstatēja īpaši cinisku noziegumu skaita pieaugumu Latvijas novados. To Dienas korespondentei Gunitai Ozoliņai atklāja tiesu medicīnas eksperts Limbažu un Cēsu rajonā Valdis Baumanis 1996. gada 4. novembra rakstā Provincē noziegumi ir vienkārši un ciniski. Pašu boļševiku apvērsuma gadadienu togad Diena 7. novembrī nepieminēja, aktualitāte bija tikko, 5. novembrī, ASV prezidenta amatā atkārtoti ievēlētais Bils Klintons, un tikai 8. novembra Diena ar fotogrāfiju un skopiem vārdiem informēja lasītājus par mēģinājumu svinēt oktobra revolūcijas 69. gadadienu (tā laikrakstā bija drukas kļūda, jo patiesībā kopš boļševiku apvērsuma bija pagājuši 79 gadi) Rīgā pie Uzvaras pieminekļa. Svinētājus, ap simt cilvēku, kuri vicināja sarkanus karodziņus un turēja plakātus krievu valodā, izdzenāja policija, jo mītiņotāji to nebija saskaņojuši, turklāt lietoja aizliegto padomju simboliku.

Bet nu atpakaļ pie sekām. "Nekad agrāk nav pieredzēts tik daudz vardarbības, cinisma, morālas un fiziskas ņirgāšanās par cilvēka ķermeni," Dienai par situāciju Latvijas laukos stāstīja minētais tiesu medicīnas eksperts Valdis Baumanis. Ja palūkotos atpakaļ vēsturē, izrādītos, ka Baumanim nebija taisnība, jo boļševiku vardarbība sadistiskas izdomas ziņā (ja atskaitām padomju režīma "veģetāro periodu" pēc Staļina nāves) nebūt neatpalika no 90. gadu Latvijā fiksētajiem briesmu darbiem. Bet arī šie darbi bija pietiekami baisi. Lai gan no 177 bojāgājušajiem 1996. gadā Cēsu un Limbažu rajonā noslepkavoti bija tikai desmit, ja ir runa par cilvēka nāvi, skaitam nav nozīmes. Laukos viss notiek daudz vienkāršāk nekā Rīgā, kur šauj un spridzina, – te apmēram puse no bojāgājušajiem cilvēkiem tādā vai citādā veidā saistīti ar alkohola lietošanu, stāstīja Baumanis. "Šausmīgi ir apzināties, ka latvietis nodzer savas smadzenes, ka viņš kļūst zvēram līdzīgs un izdara prātam neaptveramas lietas. Neviens normāls cilvēks ar skaidru, nenodzertu prātu nespēs iegrūst nāvē otru, atstājot uz viņa ķermeņa vairāk nekā simt smagu, mehāniski radītu brūču, vai arī nodurt cilvēku un pēc tam vēl pārgriezt viņam rīkli, kā tas pirms kāda laika notika Cēsu Admirāļu klubā. Nesen Limbažos naktī gandrīz uz ielas sadega pakritis cilvēks. Pilsētā tūlīt izplatījās visdažādākās runas un aizdomas. Izrādījās, ka grupiņa iereibušu jauniešu bija apmētājusi iereibušu gulošo ar degošiem sērkociņiem. Nedomājot par sekām, pusaudži aizgāja, bet sāka gruzdēt un pēcāk uzliesmoja sintētiskais apģērbs. No gūtajiem 60 procentu ķermeņa apdegumiem vīrietis slimnīcā mira."

Uz tobrīd aktuālo jautājumu, vai Latvijā vajadzīgs nāvessods, Valdis Baumanis Dienai atbildēja ar pretjautājumu: "Kāpēc skolotājai, medmāsai, ārstam no savas niecīgās algas jāuztur cilvēki, kuri atstājuši aiz sevis ciešanas un postu? Vai recidīvists, kurš spējis durt, žņaugt, kārt un fiziski visneiedomājamākajā veidā mocīt un nobeigt cilvēku, mainīs savu dabu? Bet varbūt viņš pa šiem gadiem vēl nositīs cietuma uzraugu vai kādu citu? Viņam taču nav, ko zaudēt! Domāju, ka mūsu valstī, kura nespēj nodrošināt cilvēkiem mierīgas vecumdienas, ir pāragri domāt par augstsirdīgiem lēmumiem. Reizēm traģiskas situācijas izraisa apstākļu sakritība, nejaušība, vieglprātība. Bet nekad nevar attaisnot nežēlību pret bērniem, veciem un neaizsargātiem sirmgalvjiem un apzinātu slepkavību." Tolaik mēs vēl nezinājām, ka Breivīks Norvēģijas cietumā sūdzēsies par nepietiekami ātru internetu.