Vēsture Dienā: Dižciltību meklējot

Dižciltīgu sakņu trūkums arvien bijusi problēma latvju tautas druvā gan valsti dibinot, gan atjaunojot. Vai kāds brīnums, ka bijuši mēģinājumi dižciltību, ja ne atjaunot, tad vismaz ieviest no jauna, ar atpakaļejošu datumu? Gleznotāju Miervaldi Poli pēdējā laikā zina vispirms kā maksātnespējas administratora Māra Sprūda portreta autoru, kur portretējamā atribūts ir nevis kāds dižciltības simbols, bet automāts. Taču 90. gadu sākumā Polis bija nopietni un pietiekami oficiāli pieķēries muižniecības atjaunošanai – tik oficiāli, ka 1991. gada 3. augusta SestDienā viņu kā atjaunotās muižniecības pirmo muižnieku intervēja smalko aprindu hronists Andris Bergmanis. Raksta Tikai sekojot savai dziņai mērķis bija pārbaudīt Rīgā cirkulējušās baumas, ka Polis nodibinājis kaut ko līdzīgu brīvmūrnieku organizācijai.

Baumas par slepenas biedrības dibināšanu Polis noliedza uzreiz:"Biedrības, partijas, arī avīzes – tie ir zemniecības institūti. Tas gan nenozīmē, ka muižnieki nevarētu darboties šajos institūtos…"

Uz Bergmaņa satraukuma pilno jautājumu, vai iznāk, ka Polis ir muižnieks, bet Bergmanis – zemnieks, muižniecības atjaunotājs mierinoši atsmēja: "To es neesmu teicis. Muižniecība ir domāšanas un dzīves veids reizē. Muižniecība (atjaunotā) nav arī profesija, to nevajag jaukt ar dzimtmuižniecību. XVII gadsimtā, kad muižniecība izveidojās, tā bija ideāls. Vēlāk sāka veidoties tieši lauku buržuāzija – dzimtmuižniecība kā mantiska šķira. Nu kaut vai tāds piemērs – to, ka sākotnēji muižniecība nebija mantojuma ceļā iegūstama, pierāda vēsturisks fakts, ka Spānijā kāda ciema iedzīvotāji tika dēvēti par muižniekiem, un tikai tāpēc, ka ciems nekad nebija padevies mauru iekarotājiem. Runājot par atjaunināto muižniecību, tās devīze ir: "Nekas dzīvniecisks mums nav svešs, bet daudz kas cilvēcisks ir nepieņemams.""

Te nu Bergmanis ķērās vērsim pie ragiem: "Atvaino, Miervaldi. Viss, ko tu tagad stāsti attiecībā uz atjaunināto muižniecību, ir tevis paša "izteoretizēts"?"

"Protams. Tādēļ jau uzskatu sevi par atjauninātās muižniecības pirmo muižnieku. Muižnieki sadala cilvēkus zemniekos un muižniekos. Es te nedomāju profesijas. Starp citu, starp dzimtmuižniekiem bija daudz zemnieku. Muižnieki nenicina zemniekus, bet zemnieki bieži vien nicina muižniekus. Muižnieki nekad neko nedara "dēļ kaut kā". Muižnieks kaut ko dara, pie tam tik, cik ir viņa spēkos, tikai paklausot savam sirds aicinājumam, sekojot savai dvēseles dziņai… Muižnieki dala dzīvi eksistenciālajā un baudas dzīvē. Viss, kas ir virs eksistenciālā, ir bauda. Muižnieki nenicina darbu. Nekādu. Tas ir pretēji dzimtmuižniecības uzskatam, ka muižniekam nav jāstrādā. Muižnieks, piemēram, necenšas pelnīt naudu, lai viņam piederētu vasarnīca Jūrmalā. Muižnieks nestrādā naudas dēļ, bet gan tādēļ, ka darbošanās sagādā baudu. Protams, šī darbošanās var dot iztikas līdzekļus. 

Saprotams, ka muižniecība nav nekāda privilēģija. Man bieži prasa – vai tā nav aristokrātija? Aristokrātija bija varas institūts. Kā jau teicu, tad varas institūti ir zemniecības institūti. Muižnieks atšķirībā no zemnieka necenšas uzkrāt mantu. Viņam nav jābūt bagātam. Protams, viņš var arī būt bagāts. 

Kādas ir atjauninātās muižniecības attiecības ar dzimtmuižniecību?

Tas, protams, ir zemniecības institūts (ko man noteikti pārmestu Imants Lancmanis). Dzimtmuižniecība ir kā tāda apsūbējusi relikvija, mūsdienās tā faktiski vairs nepastāv. Tas gan nenozīmē, ka pašreiz nebūtu tieksme veidot šo varas sistēmu.

Ja Jānis vai Pēteris, kuru tu esi uzskatījis par muižnieku, iestājas kādā partijā, vai viņš pārstāj būt muižnieks?

Es jau teicu, ka muižnieki bieži vien piedalās zemniecības institūtos. Zemniecību viņi (mēs) uzskata par zemes sāli, par pamatu pamatiem. Muižnieki nemaz nevar dzīvot bez zemniecības. Tad arī nav grēks piedalīties šajās institūcijās. Bet starpība ir tā, ka zemnieks tur piedalās sava labuma pēc, bet muižnieks ne sev, ne savai ģimenei šos labumus nekāro."

Zemnieks bez muižnieka arī nevar pastāvēt, jo nevar pastāvēt cilvēks bez ideāla, savu muižniecības traktātu nobeidza Polis, piebilzdams, ka muižnieks, tāpat kā zemnieks, var būt gan ar labu, gan draņķīgu raksturu. 

Šodien Poļa klasifikācija lieti noder tiem jaunajiem un ne tik jaunajiem censoņiem, kas sastājušies partijās, – pajautājiet savai sirdij, kāpēc jūs to darāt, tad arī kļūs skaidrs, vai esat atjaunotās muižniecības goda cienīgi.