Tie cilvēki, kuri prezidentūrā strādāja tehniskā līmenī, izdarīja ļoti labu darbu, atzīst Zīle. Visi, kas veica organizatorisko darbu, ir nopelnījuši tikai pozitīvu vērtējumu. Vairumā gadījumu atzinīgi vērtējams arī ekspertu, valsts sekretāru, ierēdņu darbs ar dažādiem dokumentu projektiem vides, finanšu un citās jomās.
Cita lieta ir prezidentūras politiskais līmenis. Pēc Zīles domām, neviena prioritāte, ko Latvija bija izvirzījusi, nekur uz priekšu nav īsti tikusi. Liela izgāšanās bija Austrumu partnerības samits. Zīles skatījumā, tas bija absolūti neveiksmīgs pasākums. Tas nodarīja divus ļaunumus - radīja vilšanos Ukrainas un Gruzijas sabiedrībā un šo valstu politiskajos līderos, kuri sanāksmē nesaņēma nekādu virzību uz bezvīzu režīmu ar ES. Tāpat tā nebija laba ziņa ukraiņu sabiedrībai un, pēc Zīles domām, ir nopietna ģeopolitiska neveiksme.
Arī vēlme iekļaut šīs sešas Austrumu partnerības valstis vienā rezolūcijā, pēc Zīles domām, nav iespējama. Nevar salikt kopā Armēniju un Azerbaidžānu ar Ukrainu un Gruziju. Šīm valstīm ir dažādas intereses, un arī savstarpējās attiecības nav tās labākās, kaut vai Armēnijas un Azerbaidžānas nopietnās domstarpības Kalnu Karabahas dēļ.
Kas Latvijas ierindas sabiedrībai palika atmiņā no Austrumu partnerības samita? Bildes visos portālos, kā uz sarkanā paklāja Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers skūpstās ar visu citu valstu līderiem. Pēc Zīles teiktā, no sabiedrisko attiecību viedokļa uz to bija vienkārši kauns skatīties. "Domāju, ka kopš Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikiem nekas tāds nebija redzēts," atzīst eiroparlamentārietis Zīle.