Bet - ja mēģinām izsekot tās Krievijas sabiedrības daļas, kas par valstī notiekošo vispār interesējas un vienlaicīgi neatbalsta oficiālo politiku, izpausmēm, galvenais secinājums ir mazliet mulsinošs. Respektīvi, joprojām, faktiski 2015. gada nogalē, šis domājošais mazākums nespēj noformulēt, kas īsti valstī notiek. Un šī procesu neaprakstāmība ir zīmīgāka par viennozīmīgiem novērtējumiem (piemēram, "viss iet uz galu"), jo apgrūtina prognozes un attiecīgi mūsu (Rietumu) politikas veidošanu. Minēšu dažus piemērus, neapgrūtinot lasītāju ar garām atsaucēm uz viedokļa paudēju personībām.
Samērā populāri ir mēģinājumi notiekošo kaut kā racionalizēt, pat ja tas nozīmē sabiedrības domājošajai daļai nepatīkamo koķetēšanu ar sazvērestības teoriju žanru. Piemēram, ir versija, ka pašreizējā elite apzināti veicina konfrontāciju ar Rietumiem, lai tās rezultātā Krievijas aktīvi kļūtu vēl lētāki un to vērtības krituma dēļ vieglāk atņemami. Kad būšot sasniegts kapitalizācijas zemākais punkts, elite izmantos akumulētos (tostarp - ārpus Krievijas) līdzekļus, lai pārņemtu visu, kas tādu vai citu iemeslu dēļ vēl atrodas elitei nepiederošo uzņēmēju rokās.
Tajā pašā laikā izplatītas ir versijas, kuras neko racionālu (lai cik cinisku) notiekošajā nesaskata. Piemēram, akcentējot, ka runa vienkārši ir par tā dēvēto profesionālo deformāciju (dažkārt sauktu arī par profesionālo kretīnismu). Respektīvi, tāpat tā sauktajos karstajos punktos karojušie īsti nespēj iedzīvoties citā realitātē, arī PSRS uzaugusī specdienestu un virsniecības elite beidzot jūtas emocionāli komfortabli, kad var funkcionēt tai saprotamos saspīlējuma, pat kara darbības apstākļos. Citiem vārdiem sakot, aiz notiekošā pat nav vērts mēģināt saskatīt kādu plānu - vienkārši noteiktas profesionālās grupas izmanto iespēju, ka nu tās veido eliti un nav opozīcijas, lai "uzspēlētu kariņu" - kā tas šiem cilvēkiem mācīts. Lai cik tas šausmīgi arī neskanētu, ņemot vērā sekas, viņi beidzot jūtas vajadzīgi. Šī versija, ja pamatota, ir pavisam nelāga - ja konfrontācija ir pašmērķis, "māksla mākslai", par kaut ko vienoties ir grūtāk.
Krievijas gadījumā mums ir attaisnojums, ka paši krievi īsti nesaprot, kas notiek un notiks, savukārt Ukrainas gadījumā tāda nav. Tas nav nopietni: vajadzības gadījumā piesaukt šo valsti kā iespējamu bēgļu plūsmu avotu vai iemeslu konfrontācijai ar Krieviju, tātad kaut ko būtisku, bet vienlaicīgi gan mediju, gan ekspertu līmenī faktiski aprobežoties ar diviem izplūdušiem aprakstiem: "karš Ukrainas austrumos turpinās", "Rietumukraina vienmēr ir bijusi nacionālāk noskaņota nekā citi reģioni". Dziļa "analīze". Īsi sakot, lai cik grūti būtu žonglēt ar vairākiem arbūziem (jo vēl taču notikumi pašu zemē!), Krievijā un Ukrainā notiekošais nedrīkst pazust no Latvijas informācijas telpas.