Respektīvi, runa pat nav par kādu militāru atbalstu Ukrainai – sabiedrība nevēlas plūkties ar Maskavu, pat ja uzbrukts tiek dalībvalstij un palīdzības sniegšana ir juridiski definēts pienākums. Protams, var teikt, ka socioloģiskās aptaujas rezultāti šādus jautājumus neizlemj, tomēr diez vai attiecīgo valstu politiķi vēlētāju noskaņas var pilnīgi ignorēt. Piemēram, formulējot, cik stingru pozīciju ieņemt pret Kremli arī ar militāru konfliktu nesaistītajā sankciju jautājumā. Rietumi mūs atkal nodos, un ne jau pirmo reizi, kāds grūtsirdīgi secinās.
Neskaitīsim reizes, bet kaut kas tāds patiešām ir jau piedzīvots – tiesa, arī pašām Baltijas valstīm izvēloties, tā teikt, paklusēt. Runa ir par Somijas – Krievijas karu, un runa nav par to, ka mazajām Baltijas valstīm bija iespēja somiem kaut kā palīdzēt militāri. Tādas nebija, tomēr mūsu izmisīgie pūliņi nenokaitināt PSRS – kas turklāt, kā labi zināms, tāpat neko nedeva gadu vēlāk, – balansē uz nodevības robežas. Lūk, fragments no Latvijas mūsdienu vēsturnieka Valtera Ščerbinska darba Ziemas karš un Latvija: 1939 – 1940. "Somija tūlīt pēc PSRS uzbrukuma sākuma centās panākt starptautisko palīdzību agresora savaldīšanā. Tautu Savienība (TS), nosodot PSRS rīcību, savā sesijā izskatīja jautājumu par tās izslēgšanu no šīs organizācijas. Baltijas valstis, šķietami atrazdamās deklarētās neitralitātes pozīcijā, balsojumā atturējās, tā faktiski nostājoties PSRS pusē. Jāpiebilst, ka Latvijas ārlietu ministrs šajā TS sesijā vispār nepiedalījās." Jāpiezīmē, ka somus pameta vienus ne jau tikai Latvija. Zviedrijas tā laika ārlietu ministrs Kristians Ginters aizrunājās tiktāl, ka pašu somu interesēs esot Zviedrijas klusēšana, jo, redz’, Somijas okupācijas gadījumā "tā garantēs iespēju somiem doties bēgļu gaitās pāri Botnijas līcim". Savukārt Gintera Igaunijas kolēģis Karls Selters paziņoja, ka somu politiķi esot sagādājuši savai zemei «postu uz ilgākiem laikiem, kamēr igauņu tauta esot paglābta no bojāejas». "Paglāba" gan...