Savukārt daudz nepatīkamāki ir brīži, kad cīniņā abām iesaistītajām pusēm ir savi saprātīgi argumenti un, iespējams, vislabākie nodomi. Viena no šādām situācijām ir debates par mikrouzņēmumu nodokļa regulējumu (tās jo krāšņi izpaudās aizvadītajā nedēļā Saeimā).
Proti, ekonomikas attīstības tempa krituma apstākļos retais iebildīs uzstādījumam, ka ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu nodarbinātību, ka varbūt pat jāpiever acis (no valsts puses) uz kādiem regulējuma "caurumiem", kas būtu nepieļaujami ekonomiski stabilākā situācijā. No otras puses, var pilnīgi saprast tos politiķus un institūcijas (piemēram, Finanšu ministriju), kas norāda, ka caurumiem var būt dramatiska ietekme uz sociālo budžetu. Jā, varbūt ne šogad un nākamgad, toties katastrofāla (dažus desmitus eiro lielas pensijas utt.). Viena puse loģiski norāda, ka, ja neizkulsimies šeit un tagad, pareizajai nākotnes plānošanai būs maza nozīme. Un otra puse tikpat loģiski raizējas, ka «šeit un tagad» var kļūt par attaisnojumu nepatīkamu reformu (piemēram, minimālā sociālo iemaksu noteikšana) veikšanai, ka nekad nebūs "īstais brīdis" un beigās būs histēriska ugunsgrēka dzēšana ar visu, kas pie rokas.
Vai ir risinājumi, kas strupceļu "kod kurā pirkstā gribi..." kaut nedaudz mazinātu? Manuprāt, ir.
"Zaļo zemnieku" (ZZS) līdera Brigmaņa paziņojumam, ka koalīcijas partneri – Vienotība un Nacionālā apvienība – esot sagrāvuši koalīcijas līgumu, jo nesaskaņoti virzījuši ideju par Valsts prezidenta ievēlēšanas atklātumu, ir jāpaliek arvien mutīgā Augusta verbālās daiļrades līmenī. Nevar būt tā, ka saplūkšanās par vienu jautājumu liedz partneriem adekvāti risināt citu. Ja ZZS vēlas ieriebt novājinātajai premjeres partijai, lai tā būtu – tikai ne tik svarīgos jautājumos. Nav pareizi, ka mikrouzņēmumu nodokļa regulējuma tēmā ZZS deleģētais labklājības ministrs klusē, ļaujot par pensijām un pabalstiem nepopulāri izrunāties Vienotības vadītajai Finanšu ministrijai un šīs partijas deputātiem. Tā teikt, lai tik krāj sev mīnusus. Savukārt mēs, ZZS, iestāsimies pret stingrāku regulējumu (piemēram, deputāts Edgars Putra), pat ja tāds palīdzētu mūsu politiski vadītajai labklājības nozarei – toties būsim patīkami visiem, kuriem riebjas jebkādas runas par augstākiem nodokļiem.
Kā jau minēts, mikrouzņēmumu nodokļa tēma ir sarežģīta un perfektu risinājumu tajā nav. Tieši tādēļ tā nav piemērota, lai partneri, žargonā izsakoties, pozicionētos. Līdzīgi (lai gan te, šķiet, situācija mazāk partiju savstarpējās greizsirdības nospriegota) ar idejām par atbalsta mehānismiem ģimenēm ar bērniem un sabiedrības trūcīgākajām grupām. Visiem gribas būt tiem labajiem, tomēr nedz Reiram vajadzētu izbrāķēt Parādnieka ierosinājumus kā tādus, nedz Augulim distancēties no visa, ko ierosina kāds politiskais konkurents.