Vējoņa gadījumā šī nejēdzība nepārsteidz - viņš ir meistars šajā ziņā. Piemēram, zinot prezidenta iespējas reāli ietekmēt valdības darbu, jo apburoši skan viņa nemitīgi atkārtotais: "es esmu uzdevis valdībai". Jā, jā, un Elizabete II troņa runā arī "uzdod" Kemeronam...
Savukārt Kučinskim kā valdības vadītājam gan šāds īpatnējs sava un ministru darba vērtējuma modelis nepiestāv. Pirmkārt, tas nenāk par labu pašam kabinetam. Par ikvienu valdību puslīdz kvalificēts vērtētājs var teikt, ka, piemēram, paveiktais nozarē x ir bijis gana sekmīgs, savukārt nozarē y gan ne. Savukārt, ja prasa par valdību "vispār", automātiski rodas vilinājums dot negatīvu novērtējumu - kaut tāpēc, ka, lai dotu pozitīvu, vairāk jāpamoka smadzenes, izsverot, vai plusi būtiskāki par mīnusiem.
Otrkārt, modelis «valdība vispār», manuprāt, nemotivē ministrus. Kāda jēga censties, ja tāpat vērtēs pēc "vispār", tātad novērtējumā iekļaujot arī jautājumus, kurus nedz ministrs var ietekmēt, nedz viņam tas arī jādara. Treškārt, apelēt pie "pleca sajūtas" koalīciju valdībās vispār ir diezgan bezcerīgi - ministriem nav jābūt kaut kā īpaši kašķīgiem, pilnīgi pietiek, ka viņi objektīvi pārstāv konkurentus.
Mēs taču nevērtējam Saeimas darbu "vispār"; tiesa, var jau tā darīt, tomēr tas nozīmē turpināt uzturēt varas kā kaut kā izplūduša tēlu, kas galu galā pašai varai izdevīgi. Konstruktīvāk ir vērtēt konkrētu frakciju vai pat atsevišķu deputātu darbu.