Man vienmēr licies, ka ironija, labdabīga āzēšana politikas apspriešanā ir iedarbīgs paņēmiens, turklāt subjektīvi daudz pieņemamāks par žultainumu un dūru vīstīšanu. Alerģija pret pēdējo modeli nav zudusi, tomēr priekšstats par smieklu iedarbīgumu ir, tēlaini izsakoties, apvītis.
Par Kunderas varoni atcerējos, šonedēļ izlasot ziņu, ka apmēram simts dāmas ASV kailas piedalījušās kādā mākslas projektā, kas iecerēts kā protests pret Donaldu Trampu. Pašām dāmām šāda komunikācija droši vien liekas inteliģentāka un jautrāka par, piemēram, aurošanu uz ielas un izkaušanos ar Trampa piekritējiem. Un tā arī ir, tomēr neesmu pārliecināts, ka tas, kā saka, tiks novērtēts. Proti, tāpat kā aurotāji tikai nostiprina Trampa piekritējos pārliecību par viņa izvēles pareizību, tāpat arī joki, kam teorētiski vajadzētu izsaukt miermīlīgāku reakciju. Jo kaut kas gaisīgāks par striktiem paziņojumiem vairs "nenolasās".
Ir sajūta, ka laikmetā, kad mēs tik labprāt lietojam vērtējumu "viss ir šovs", realitāte un uztvere ir kļuvusi tik raupja, ka joki, asprātības vairs nav instruments. No viedokļa paudēja tiek prasīta vicināšanās ar lauzni, sišana zem jostas vietas un lozungu izkliegšana. Jo tā, redz', rīkojas pretējā puse, attiecīgi atbildei jābūt tādā pašā žanrā. Turklāt trakākais ir tas, ka tā tiešām var būt. Jo tā, šķiet, ir viena no mūsdienu interesantākajām pretrunām - vienlaikus infantilisms un bezgalīga nopietnība. Narcisisms roku rokā ar vieglu apvainošanos (t. s. politkorektuma fenomens). It kā dzīvojam relatīvisma ziedu laikos, tomēr tiek pieprasīts vienīgi un tikai punkts, daudzpunkti tracina. Atliek pārcilāt atmiņā, kam labāk veicas publiskās diskusijās. Un politiķi atbilstīgi reaģē - pamēģiniet saskaitīt, cik daudzi publiski atļaujas pajokot par sevi, publiku vai konkurentiem. Tas vērojams pat bon mot dzimtenē Francijā - sarauktas uzacis, apņēmīga sejas izteiksme vietā un nevietā. Ik tēma ir "izšķiroša", "nozīmīga", "pēdējā iespēja".
Iepriekš paustais, protams, nenozīmē, ka cilvēki vairs nejoko, runa ir par politisko telpu plašā nozīmē. Un šī nopietnība "komplektā" ar to, cik patiesībā politika ir neefektīva un juceklīga... nu jā, nav smieklīga. Ja paliekam pie viedokļa, ka politika "ir viens liels šovs", tad jāsaka arī, ka šis šovs kļūst arvien nežēlīgāks. Gan no politiķu, gan vēlētāju puses.