Pirmkārt, nav glīti aicināt nedot savam oponentam vārdu, jo viņš, redz, "kliedzot", ja tu pats kliedz kā briežu bullis auru laikā. Tā ir neslēpta varas demonstrācija: es esmu ministrs, bet tu - neesi, tātad... Var strīdēties ar valdības vadītāju, bet pārtraukt viņu, mēģināt uzņemties viņas pienākumus ir kaut kas cits. Pat ja pieļauj, ka ministru negatīvi "uzkurbulējušas" dažas masu mediju aktivitātes, ko pats Belēvičs droši vien uzskata par "melnā PR" kampaņu pret viņu, aicinājums būtu nejaukt enerģiskumu ar nepieklājību.
Otrkārt, diskusijā bija pamanāma arī neslēpta demagoģijas lietošana no ministra puses. Vairākkārtīgi paziņojis, ka medikamentu ražotāji var noteikt savai precei jebkādu cenu, Belēvičs ne mirkli nesamulsa, kad šie apgalvojumi tika argumentēti atspēkoti. Tā teikt, duram tik uz priekšu, pat ja mūs pieķer melos. Ja nu debates sasniedz tādu atklātības un spriedzes līmeni, ka pat vērotājam no malas rodas nojausma, ka viņš redz lobiju sadursmi, brīnumlīdzeklis ir atkal un atkal saukt, ka, nē, vienā pusē tiešām ir lobijs, bet es pats gan tikai un vienīgi par pacientu interesēm rūpējos. Vieniem instruments pret citu viedokli ir vietā un nevietā piesaukt ģeopolitisko situāciju, citiem - pacientus. Un, ziniet, darbojas.
Te mēs nonākam pie plašāka konteksta. Ļoti iespējams, ka konkrētajā strīdā par medikamentiem Belēvičam ir taisnība. Lai gan viņa oponenti tajā ir pārliecināti, ka ministra argumenti kaut kā dīvaini sakrīt ar noteiktu tirgus dalībnieku interesēm, var pieļaut, ka šāda zemteksta tomēr nav - Belēvičs ir tik ambiciozs, ka primārais viņam ir parādīt sevi tieši kā veiksmīgu veselības ministru. Jautājums ir par to, vai tik neslēpta pārliecība par savu taisnību un tik neslēpta gatavība "norullēt" oponentus nerada risku, ka ministrs var pārsteigties un kļūdīties. Tai skaitā kādā citā nemitīgi piesauktajiem pacientiem būtiskā jautājumā.
Nenoliedzami Latvijā trūkst izlēmīgu politiķu, kuri nebaidās no sadursmēm (plašā nozīmē - ar citiem politiķiem, interešu grupām utt.). No šī viedokļa uz vispārējās laipošanas un niķa "ka tik kaut kas nenotiek" fona Belēvičs joprojām uzskatāms par ļoti perspektīvu personāžu. Tomēr viņš, šķiet, riskē pārkāpt smalko, grūti definējamo robežu starp gatavību cīnīties par savu ideju un paštaisnumu.